Manuprāt, vislielākā problēma ir tad, kad satiekas divi viens otram nepiemēroti cilvēki. Tad kāds no viņiem cenšas to otru pārveidot pēc saviem ieskatiem un vajadzībām, nepieņemot otru cilvēku, kāds viņš ir. Bieži dzird, ka ir atrasts vecis, kurš dara to un šito, bet nekas - izmācīšu! Mīļotais cilvēks ir jāmīl, gribi kādu audzināt - nopērc suni.
Kas ir kopdzīve? Atrašanās zem viena jumta? Palīšana zem vienas segas? Vai kopdzīve uzreiz nozīmē tuvību? Es atļaušos teikt nē. Var dzīvot zem viena jumta, bet būt svešiem. Var gulēt vienā gultā, bet nesarunāties. Ja vīrietis un sieviete savās attiecībās atsvešinās, tad arī rodas tas kārdinājums krāpšanai. Un mana apkārtējā pieredze rāda, ka krāpj ne tikai vīrieši. Ko nevar dabūt mājās, to meklē ārpusē. Un jā, vīriešiem bieži vien ir vājāks raksturs, viņi meklē fizisku aktu, ar kuru aizvietot tukšumu savās attiecībās. Sievietes vairāk meklē kādu, kurš pievērsīs uzmanību, kurš liks viņām justies skaistām un iekārojamām. Nu ir vēl ērzeļu suga, kuri ir krāpēji jau muguras smadzenēs. Bet ne par tiem šovakar. Vispār pēdējā laikā aizdomājos, ka cilvēki ārkārtīgi baidās šķirties. Šķirties ir briesmīgi, šķirties ir nesmuki. Un tad rodas divas sugas - krāpēji un cietēji. Krāpēji agrāk vai vēlāk nogurs no cīņas par savām attiecībām un nokrāps savu otro pusi. Cietēji nekrāps, cietēji cietīsies un vai nu raudās klusībā spilvenā, vai arī staigās apkārt visiem stāstīdami, cik grūti būt nemīlamās attiecībās. Kurš no šiem veidiem ir sliktāks, es tiešām nezinu. Attiecības ir smags darbs, pie kurām ir jāstrādā, tikai pie nosacījuma, ka abi cilvēki ir viens otram īstie un spēj savas problēmas risināt un savstarpējās attiecības uzlabot. Bet, ja attiecības ir mokošas dienu no dienas, gadu no gada un nekas labāk nepaliek, kāpēc nepalaist vaļā? Varbūt tas slinkais un neko nesaprotošais riebeklis atradīs tādu pašu riebekli un dzīvos laimīgi līdz mūža galam? Dzīve ir pārāk īsa, lai izniekotu to mocībās.