Ilgi turējos un tomēr.. nenoturējos. Esmu bijusi mīļākā 2 garus gadus. Kas, kāpēc un ko krāpa, vairs nav svarīgi. Bet jūs te gudri runājat par puļķēšanu, palagiem un miljoniem, tikai aizmirstat vienu - ka ir sievietes/meitenes, kuras satiekas ar precētu/aizņemtu vīrieti ne tāpēc, ka viņam būtu nauda, labs puļķējamais vai skaists viesnīcas numurs. Vienkārši - sākumā ir interesanti ar otru cilvēku, ir sarunas, sapratne, teiksiet - jā, gribēja ievilkt gultā, tāpēc skaitīja dzeju un māja ar galvu. Lai tā būtu. Nevienu neaizstāvu un nevienam neprasu aizstāvību, un zinu, ka tas viss nāks man atpakaļ. Ne reizi neesmu mēģinājusi ieminēties par viņa un draudzenes šķiršanos, tieši otrādāk - esmu mudinājusi runāt, ne reizi neesmu viņu aizskārusi, apvainojusi vai, nedod, Dievs, fiziski ietekmējusi. Tā dzīvē gadās, nevienam nenovēlu nonākt manā, tās meitenes vai tā puiša vietā. Jo man sāp, jo, kā jau te minēja - vairumā gadījumu mīļākās iemīlās, meitene jau kādu laiku zina, protams, ka nav laimīga, lai gan pati viņu mēdz krāpt.. un džeks.. smagi būt tādam, kas nezina, ko grib. Ko tas māca? Tā dzīvē notiek, nereti cilvēki ir ļoti vājas būtnes.
Tagad sagaidu samazgu spaini sev uz galvas - let it be!