Jā, šī ir īsta žēlabu tēma bez jautājuma.
Lieta tāda, ka vēlos ģimeni, vēlos vīru, bērnus. Bet man nav pat attiecību. Nav pat vispār nekāda džeka, ne seksa, nekā. Kopš izšķīros pirms pāris gadiem, vairs neko neizdodas izveidot.
It kā kaut kādi vīrieši ir apkārt. Bet neviens neskatās uz mani virsū kā uz nopietnu kandidāti. Kaut kāds bezjēdzīgs flirts. Un tas pats pazūd. Satiekos uz pāris randiņiem, džeks vienkārši pazūd, neko nepaskaidrojot. Ir bijis, ka atraksta, ka nekā nebūs, neesot sajutis to dzirksteli.
Tagad arī. Biju ar vienu uz pāris randiņiem, džeks vairs nereāģe. Zvanu viņam.. ne tikai nepaceļ, bet pat vispār neatzvana. Nu kas tas ir?
Tik klausos, kā citām draudzenēm visādi pielūdzēji. Un vīrieši iemīlas, bildina, viss notiek, apprecas, dzimst bērni. Pašām nekas nav jādara, tik baudi dzīvi.
Bet es... Kāpēc man viss ar tādām mokām? :( Vai tiešām tikai es vienīgā neesmu pelnījusi vīrieti, kurš kaut vai atzvanītu? :'-( Nemaz nerunājot par kādu, kurš pats manī iemīlētos, kurš pats gribētu, kurš pats zvanītu. Vienkārši sēžu un raudu... sirds pilna :-(