Cilvēku ievieto biodegradējamā "olā", ko iestāda zemē un pa virsu uzstāda koku. Koks barojas no organisma tā trūdēšanas laikā, un rezultātā cilvēks savā ziņā turpina dzīvi, pārtopot par koku. Un kapsēta kļūst par mežu, un norit dabai draudzīgs process, "apmežošana", un simboliski mirušais turpina savu dzīvi relatīvi "taustāmā" formā.
Savā ziņā mūsu kapsētas ir jau tā diezgan "zaļas", un laikam vairāk ir mērķēts uz valstīm, kur tradicionāli cilvēkiem tiek piešķirta betona plāksnīte klajā laukā. Bet kādas ir jūsu domas?
Man ideja patīk par to, ka tīri simboliski cilveks atdzimst, kā jau rakstīji..
Vienīgi bērēs šķistu dīvaini, ka cilvēks nav zārkā un neguļ, bet ir sakņupis kūniņā kaut kādā olā :-/
Ja godīgi, man patīk ideja :) Man ir tādi diezgan dīvaini uzskati par kapiem... Protams, pati braucu un kopju radinieku kapus, bet es sev tā negribētu. Negribētu gulēt kapos, liekot bērniem/mazbērniem/citiem ģimenes locekļiem rūpju nastu uz kapiem - jābrauc, jākopj, puķītes jāsastāda, tad jālaista.
No vienas puses nav slikta doma, bet no otras.... nez vai man buutu patiikami staigaat pa mezhu, kuraa visi koki izaugushi no liikjiem.
Domā tu nestaigā pa virsu līķiem.Vēl pirms laika sanāca nejauši mežā atrasti WW2 karavīra mirstīgās atliekas.
Man šī doma patīk. Biju lasījusi par alternatīvu. Līķi kremē, tad no viņa pelniem veido mēslojumu koka stādam. Ja kātus notirināšu, tad es GRIBU būt koks:-D
Sylph, piekrītu :) It kā patīk, bet kaut kas līdz galam nav. Ideja par mežu gan liekas baigi laba - tie paši miera ielas kapi ir burvīgs parks un plaušas pilsētai :)
Minci, man foršākais liekas tajā, ka tādu koku var aizbraukt un apķert :) Nu, tā, it kā cilvēks vēl arvien būtu uz zemes.
Tas koks jau neizaugs viens un divi. Tam ir vajadzīgi daudzi gadi. Kad koks jau būs izaudzis, tad tuvinieki paši būs pie kapa malas (vai pie bio olas malas (?!))