kā jūs gribētu nomirt?

sirdstrieka ir ļoti sāpīga nāve.

bet ātra, ne kā vēzis

ātri, nesāpīgi, vecumā, tā, ka es nemaz nezinu, ka nomiršu!

Katrā ziņā ar apziņu, ka dzīvē esmu izdarījusi, ko gribēju.

Godīgi sakot, gribētu nomirt jauna.

Pilnībā piekrītu.

Noteikti pie skaidras apziņas, zinot, kas mani sagaida. Nekādā gadījumā negribētu smagu slimību, kad pie pēdējiem elpas vilcienas bars cilvēku raudātu ap manu gultu. Pieļauju, ka neārstējamas slimības gadījumā, nesagaidot mokošās atvieglojuma gaidas, pati pieliktu punktu.
Ļoti ceru, ka paspēšu savā dzīvē paveikt visu, ko esmu iecerējusi.

Vienalga, vai ātri vai lēni, pats galvenais, lai nesāpīgi. Drausmīgi baidos no sāpēm, it īpaši tāpēc, ka ļoti bieži nāve notiek smagu traumu gadījumā (tātad cilvēks savus pēdējos mirkļus pavada neizciešamās sāpēs), tāpēc galvenais nosacījums - bez sāpēm. Bet laikam vislabākais variants būtu saelpoties kādu gāzi, kā rezultātā viegli un mierīgi ieslīgtu permanentā miegā, nevis raustītos konvulsijās un vemtu no indes, vai arī piedzīvotu tās sekundes daļas, krītot lejā no augstceltnes, vai saņemtu šāvienu, utml.

Pilnīgi un galīgi ar mani tas pats! :-D BEZ SĀPĒM!

Es gribetu piedzivot skaistu milestibu, un pec tam nomirt ta, lai nebutu par apgrutinajumu citiem..

Sirmā vecumā, gultiņā. Pilnīgā mierā.
Noteikti, ka ne noslīkstot, nosmokot vai esot panikā, kā arī sāpēs..

Katrā ziņā negribētu tā, kā mocās šobrīd mans radinieks ar plaušu vēzi, elpas trūkst, smok un tā būs, līdz nosmaks. :( Pēc šādiem gadījumiem nekādi nesaprotu, kāpēc nevar pieņemt lēmumu LV par eitanāziju.

Kā jau vairums te minēja - nesāpīgi! Noteikti negribētu zināt, ka man laiks mirt, gribētu tā pēkšņi, lai arī citiem nav jācieš un jāgaida mana pēdējā stundiņa.