Manuprāt, depresija ir daudz retāk sastopama, nekā vienkārša negribēšana un pretimnākšanas trūkums...
Konkrēti pēcdzemdību nav gan tik reta lieta. Visām taču ir jābūt supersievietēm - māja spīd, bērns smaida. Ja tas neizdodas, vairums kaunās par to ar kādu runāt un šausta sevi tik ilgi, kamēr iedzen depresijā.
Man paziņa uzklausa uzticības tālruni. Tur zvanu nav mazums, bet padomājiet, cik ir tādu, kas nepiezvana. Šī problēma tur nav retums. Sievietes vienkārši nespēj saņemties seksam, jo pēc dienas ar bērnu ir pārgurušas, pašas sev jūtas neglītas, dažām vēl kādas veselības problēmas - jā, arī vairāk kā pus gadu pēc dzemdībām. Un vīrietis nav gatavs saprast, ka pēc tam, kad visu dienu sieviete klausījusies bērna raudās, mēģinot viņu nomierināt un pie reizes apdarīt mājas darbus, vakarā galva ir kā spainis un negribās neko. Tad vēl atnāk mājās vecis, kurš sāk čīkstēt, cik darbā viss ir slikti un gribas ievilkt viņam ar trauku lupatu. Un, kad viņam pasaka, ka seksu negrib, jo nogurusi, viņš pasaka "Es Tevi saprotu, bet varbūt tomēr". Tas ir kā cilvēkam ar lauztu kāju pateikt - nu varbūt tomēr paskrienam krosiņu, nu tikai pus kilometru!"
Gardions, es te tā arī nekur neredzēju, ko Tu esi darījis, lai atvieglotu sievas dienu. Rakstīji par romantiskiem mājieniem uz seksu, bet, kad viņai pēdējoreiz bija diena viņai vienai, kad viņa varētu darīt ko vēlas - gulēt, iet pie friziera, barot pīles ar Tevi vai draudzenēm, bet bez bērna, izstaigāt veikalus un nopirkt sev kleitu, lai atkal sajustos sievišķīga?
370
