Situācija tāda:
esmu kopā ar vīrieti 3 mēnešus. Viņš jau gandrīz no paša sākuma teica, ka mīl, ir gatavs jebko manā labā darīt, sūtīja ziedus, dāvanas, ar pilnīgi visu vienmēr piedāvāja palīdzēt, pat ja viņam tas prasītu darba dienā 10 vakarā braukt pie manis... Saka, ka nekad nevienu nav tā mīlējis kā mani, ka grib precēties, bērnus. Es rudenī īslaicīgi pārvācos uz citu valsti, viņš teica, ka ir gatavs visu pamest un braukt ar mani, lai paliktu kopā. Domāju, sapratāt, kas par situāciju.
Iepriekš man ir bijušas 2 attiecības, un vairākas reizes, kad es ļoti nelaimīgi iemīlējos, cilvēkos, kam pret mani jūtu nebija. Minētās attiecības bija ne visai, vienas beidzās pēc 2 mēnešiem, otras pēc nedaudz vairāk kā pēc gada, un vispār nebija pārāk labas. Otrai pusei īpaši nerūpēju, jūtu praktiski nebija utt. Kopumā ir radusies diezgan pārliecinoša sajūta, ka esmu nemīlama, man nekad nebūs labas attiecības, nevienam nekad nebūs pret mani jūtu.
Tagad pirmo reizi dzīvē man ir sajūta, ka mani kāds mīl, ļoti, ļoti mīl. Pirmo reizi ir kāds, uz kuru varu paļauties, jo nekad pat uz savu ģimeni neesmu varējusi paļauties. Un man šķiet, ka šo iemeslu dēļ es sev mēģinu iestāstīt, ka šo vīrieti mīlu, lai mēs paliktu kopā un es saglabātu šo labo sajūtu par sevi un par dzīvi. Un es tāpat justos par pilnīgi jebkuru cilvēku, kurš pret mani tā attiektos. T.i., es mīlu nevis viņu kā cilvēku, bet to, ka beidzot vairs neesmu pilnīgi viena, beidzot esmu ar kādu, kuram nozīmēju kaut ko, turklāt nozīmēju daudz. Nenoliedzami man arī pret viņu pašu ir jūtas, taču varbūt ne pietiekamas.
Ja kāda atceras tēmu par viņa garumu - tas ir sīkums, kas mani neuztrauc. Man galvā ir diezgan liels haoss šobrīd, jo viņš izdara lielu spiedienu. Ideālā variantā mēs turpinātu tikties un baudīt notiekošo un nekādu jautājumu vai problēmu nebūtu, bet viņš grib, lai es vai nu piekrītu viņu precēt (jau nākamgad) un kopā veidot ģimeni, vai arī mēs šķiramies tagad un tūlīt, jo viņš negrib randiņošanas un izklaides. Divreiz jau pašķīrāmies jo es sniedzu diezgan svārstīgas atbildes, sāp ļoti. Šķiet, ka dzīvei bez viņa nav jēgas. Bet kopā esot atkal šķiet, ka kaut kas līdz galam nav labi, kaut kas, kas man ilgtermiņā liks attiecības nožēlot. Lai gan varbūt naivi cerēt, ka otra puse būs pilnīgi perfekta, bez neviena vienīga trūkuma, un citādi laimīgas attiecības nav iespējamas.
Nezinu, ko darīt... Vai izbaudīt notiekošo līdz rudenim, šo laiku veltīt pārdomām, šobrīd neieciklēties. Cerēt, ka pa šo laiku jūtas vai nu pieaugs, vai arī notrulināsies un šķirties būs vieglāk. Bet tas ļoti sāpinās viņu, jo līdz rudenim notruēt viņu varu tikai tad, ja apsolu precēties. Vai arī šķirties tagad, atkal būt vienai, būt izbaudījušai mīlestību un rūpes tikai 3 mēnešus no savas 24 gadu garās dzīves? Kā cilvēks viņš ir lielisks, nekad otru tādu neesmu satikusi, un man ir sajūta, ka turpmāk attiecībās visus salīdzināšu ar viņu, neviens nebūs gana labs. Jo viņš tiešām ir ideāls, tikai varbūt mums nav tik daudz kopīga... No otras puses šķiet, ka varbūt vienkārši baidos no laulībām un bērniem, jo nekad īsti neesmu to gribējusi, neesmu par to domājusi. Un tagad viss uzkrīt kā sniegs uz galvas, tādēļ ir pretreakcija.
Uzrakstiet, ko domājat par šo situāciju. Man paliek vieglāk no tā vien, ka varu šo uzrakstīt un kādam izstāstīt, parunāt.