Tēva meklējumi

Es noteikti mēģinātu atrast. Kā teici, tētis mēģināja rast ar Tevi kontaktu, taču neveiksmīgi. Tātad viņam interesēja un rūpēja kas ar Tevi notiek. Domāju, ka gadījumā, ja izdotos viņu atrast, prieks būtu ne tikai Tev, bet arī tēvam.

Jā, meklē, ja spēsi arī samierināties ar negatīvu rezultātu. Iespējams, nepietiekami vēlējās viņš par Tevi cīnīties.

Meklē! Ir jāzina, no kurienes esi cēlusies.
Draudzenei pagājušo gad atradām tēvu. Neko viņai no viņa nevajadzēja, bet vieglāk dzīvot palika. Nav vairs tik daudz jautājumu.
Un izrādijās, ka viņai ir pusmāsa un pusbrālis, ar tiem tagad labas attiecības.
Es arī par savuem radi rakstiem biju neskaidrībās. Nepazinu savu vecmammu. Pavadīju ilgu laiku arhīvos, līdz noskaidroju patiesību. Man tas bija svarīgi. Vienkārši zināt.

Mans tēvs mani pats uzmeklēja kad jau biju diez gan veca, neviens no manis īpaši neslēpa info kāpēc nav kopā un kas notika, bet tā pat uzzinot to ka man ir 3 pusbrāļi un vel divas pusmāsas, principā katra no savas mātes neizklausījās patīkami. Lai nu kā es savu tēvu pasūtīju kad viņš man sāka rakstīt jo viņš ļoti nepārdomāti izteicās vispār, centās tēlot tēvu lai gan nekad jau tāds man nebija bijis.

Vienīgais kas drusku sirdī sāpēja ir tas ka es tomēr biju viņam pirmā meita, bet par mani kad maza biju un gribēju viņu satikt viņam bija nospļauties, bet savus tagadējos bērnus gan viņš audzina, no vienas puses prieks par viņiem, no otras nepatīk doma par to kāpēc viņiem tika, bet man nē tad kad to vajadzēja viss vairāk.

Mēģināt atrast jau varētu, bet es tomēr censtos izrunāties tavā vietā ar māti, lai tomēr pastāsta kāpēc iznāca tā kā iznāca, tev tomēr ir tiesības to zināt, vismaz daļiņu no tā.

Man ir divas masicas kuras nekad nesmu redzejusi :-(

Teta brala sieva panjema abas meitas pec nelaimes gadijuma kuraa mans onkulis iekluva. Bija aizdomas par to , ka par onkuli naksies rupeties un vinsh neatgusies.

Laikam tas viss emocionali bija par grutu un aizmuka.

Onkulis atguvas, bet meitas vairs nedabuja redzet. Zinu , ka vinsh meginaja sazinaties ar meitam , bet meitaam tagad bagats patevs un negrib neko par isto tevu vairs dzirdet.

Zinu , ka vinsh vairakas reizes kad vinas bija mazinas, kad atguvas (diezgan ilgs laiks bija pagajis) meginaja sazinaties gan ar maati, gan meitam , bet nekaa.

Es zinu, ka vel tagad vinsh gribetu dzirdet no meitaam, taa, kaa ja to patiesam gribi es ieteiktu sazinaties.

Es domāju, ka katrs ir pelnījis vismaz vienu iespēju. Izvēle un lēmums par to, vai attiecības uzturēt/ pārtraukt būs šoreizTavās rokās. Iesaku, tāpat kā Endy*, lielas cerības nelolot.
Lai nu kā, bet vēlu veiksmi! :)

Inga88 Es zinu, ka man ir pusbrālis (pirmais viņa bērns), pusmāsa, kas ir vecāki par mani, laikam māksliniece āremēs, ja nav mainījusi profesiju( katrs no savas mātes, bet viņus internetā es arī nevaru atrast, iespējams precējušies, vai dzīvo ar mātes uzvārdu, kā es). Es pilnībā saprotu to tabu, kāpēc ar mani neļāva tikties utt. Praktiski, man no viņa neko nevajag, tikai nedaudz iepazīt, iespējams vilties, bet vismaz tā, nekā dzīvot ar vienu pāris atmiņām par viņu.
Kaut kā sāpīgi atcerēties, kā māte man bija iezombējusi, lai neeju viņam klāt, nesēžos klēpī, nerunāju, kad viņš ir atbrucis..

Ko jūs ieteiktu sākt pirmo? Ķerties klāt arhīviem?

Tāpēc, domāju, lēmums ir pareizs. Lai pati vari izdarīt secinājumus.
Ja nevari atrast pusbrāli un pusmāsu, tu vari doties uz arhīvu ata ielā 1 un noskaidrot kur tēvs strādā, strādāja. Ja vari pierādīt radniecību.

Manam tēvam bija līdzīga situācija ar vienu no viņa ex sievām ,fakts tāds ,ka izšķīrās, protams, bērna aizgādība tika mātei, piedzina uzturlīdzekļus utt.,bet tikties ar meitu neļāva, slēpa jau diki cītīgi bērnu, lai gan paternitāte tika noteikta uz prezumpcijas pamata, viņam šaubas bija ,ka var būt arī ne viņa meita, bet kontaktu meklēja ,bet nesekmīgi, meitene bija brutāli izombēta, tik tālu ,ka toreiz ,kad viņš viņu satika ,šī metās bēgt nezināmā virzienā. Tagad nesen viņa pamodās ,redz, vēlas iepazīt savu tēvu, atrada mani, sāka kontaktēties, bet nu pavēstīju viņai ,ka saulīte par vēlu pamodās.

Kaut kā sāpīgi atcerēties, kā māte man bija iezombējusi, lai neeju viņam klāt, nesēžos klēpī, nerunāju, kad viņš ir atbrucis..

Man tomēr liekas ka labāk tomēr ar māti izrunāties, kaut vai pateikt ka tā pat viņu meklēsi, tad jau labāk lai māte pati pastāsta kas un kā =/

Cik aizkustinoši.