No virsraksta jau skaidrs, ka būs kārtējās neilzēmīgās meitenes problēma.
Situācija ir tāda. Bija man viens puisis vienu gadu ilgās un nopietnās attiecībās, tad puisis mani pameta. Protams, lielā mīla un nespēja izšķirties, daudz asaru un salauzta sirds. Domas- kā viņš varēja to nodarīt man un mums? Tad pagāja bēdīgi 3 mēneši un likās, ka atsākās dzīve. Bija grūti, tiešām, jo es atzīstos- ka biju iemīlējusies un tā akli, riktīgi, kaislīgi un plānoju mūžīgi mūžos mūsu dzīves sapīt kopā. Tomēr, atgriežoties uz to laika periodu, kad pagāja jau 3 mēneši klusuma starp mani un bijušo. Aizgāju es uz vecrīgu ar draugiem un iepazinos ar draugu draugiem no kuriem arī bija viens puisis (nosauksim viņu par Andreju) Andrejs. Tātad, es iepazinos ar to Andreju un aizgāja tāda kā simpātija starp mums. Tajā vakarā viņš mani noskūpstija (ņemiet vērā, ka es to nevēlējos, bet arī īsti nepretojos, lai jau) un tad mēs sākām tikties. Īsti neko nopietnu negribēju. Pagāja mēnesis, mēns jauki pavadijām laiku kā jau tas notiek sākumos parasti. Smejamies, ākstamies, nedaudz ķircinam viens otru un otrajā iepazīšanās mēnesī pārguļam. Godīgi sakot, dīvaina sajūta, kad domās padomā par bijušo un tad padomā "ko pie velna tu dari?" un tad vēlāk "laikam, ka dzīvo tālāk". Puisis Andrejs ir fantastisks. Tiešā vārda nozīmē. Gādīgs, jauks, ļoti talantīgs aktiermākslā un viņam ļoti daudz kas patīk kas man. Protams, mums nesakrīt arī daudz kas it īpaši viņa mīļākā un tuvākā tēma - mūzika. Par to varētu ilgi turpināt, bet viņš mēdz būt neiecietīgs pret mani, kad mums kaut kas atšķirās, šķiet, ka lūk, viņa gaume ir pareizākā.
Bet tas nav svarīgi, jo katram ir savi tarakāniņi galvā. Turpinot stāstu- pēc tam , kad mēs pārgulējām pagāja vēl neilgs laiciņš līdz neizskanēja "es gribu, lai tu esi tikai mana" jebšu "esi mana meitene". Es nekad nesapratu nafig (atvainojos par rupjību) vēl piedāvāt tādas lietas vienam otram. Ja es ar tevi pavadu laiku, tiekos, eju kaut kur utt vai tad nav loģiski, ka esam kopā? Bet labi, klusiņām un sakautrējusies es piekritu. Nu jau esam apmēram 2 mēnešus kopā BET IR VIENS BET. Es viņa klātbūtnē jūtos kā māsa ar brāli vairāk nekā viņa meitene. Nē, mums viss ar intīmo ir ok, bet es domāju.. emocionālajā. Tas ir kā, es sēžu pie vakariņu galda un domāju skatoties uz viņu "tu tak zini, ka jums nav nākotnes, kāpēc tad tu te sēdi? un gan jau viņš domā to pašu"
Bet es baidos palikt viena. Un ar viņu runāt par šo visu būtu nejēdzīgi, jo kad pēdējo reizi par to atļāvos runāt viņš vienkārši aizgāja. Nē, viņš tiešām nav slikts cilvēks.
Īsāk sakot, esmu apjukusi un nedaudz pat uzjautrināta, ka man tā neveicās. Varbūt jums ir kādi ieteikumi kā atsvaidzināt attiecības? zinu, ka tās nav tik ilgas, lai ko atsvaidzinātu, bet man tiešām negribās pamest viņu, gribās būt viņam blakām un jā..
Ko Jūs domājat par šo?(s)(t):-/:-|:-(8-)
42
