Šī diskusija kļūst stipri nosvērta par sliktu vīrietim, kā konflikta raisītājam, tādēļ piedāvāju iepazīties ar detalizētiem argumentiem no savas puses:
1) Briedums – pirmkārt, Jūsu viedoklis, ka vīrieši, kas negrib bērnus, nespēj uzņemties atbildību, ir pilnīgi nepamatots. Ja man nejauši rastos apstākļi, kuros nonāktu potenciālā tēva lomā, es atbildību bez vilcināšanās uzņemtos, bet vai es apzināti gribu uz to iet? – Nē! Dotajā brīdī man dzīvē ir citas intereses, un es neredzu nevienu iemeslu, kādēļ būtu jājūtas par to vainīgam.
2) Vērtību sistēma – jaunās māmiņas mani personīgi nekad nav interesējušas, bet ne jau tādēļ, ka man būtu izteiktas pretenzijas pret svešu bērnu audzināšanu (nebūt nē). Problēma ir tur, ka mums acīmredzami ir pilnīgi dažādas vērtību sistēmas (bērns 20 gados uz demonstratīvu intelekta pazīmi nenorāda). Grozieties kā gribat, bet bērns aizņem lielu daļu laika un resursu, prasot upurus citās dzīves jomās. Līdz ar to man tīri kontakta ziņā nav interesanti – mēs dzīvojam divās dažādās pasaulēs. Atkal – nejūtos par neko vainīgs.
3) Attieksme – variet man braukt augumā, bet neatkāpšos no viedokļa, ka bērns jaunā vecumā nozīmē sava veida bezatbildīgu rīcību. Paskaidrošu – savā dzīvē visu, ko esmu darījis, esmu centies veikt ar maksimālu atdevi un pieeju. Panākumi nāk no smaga darba, pareizas metodoloģijas un virziena, tādēļ pirms jebkura veida aktivitātes, es cītīgi izstudēju visus spēles noteikumus, lai varētu dominēt un nekļūtu par upuri emocionāliem gājieniem. Un tas pats notiks arī attiecībā uz bērniem – brīdī, kad būšu tam gatavs, es būšu ļoti kārtīgi iepazinies ar audzināšanas psiholoģiju, nozares pētījumu rezultātiem un būšu pietiekami nodrošināts (kā finansiāli, tā emocionāli), lai savam bērnam sniegtu tikai to labāko (un, ja tas nozīmē, ka līdz 30 man bērnu nebūs, then so be it). Kā arī sagaidīšu, ka bērna māte šo ņem ar tik pat nopietnu attieksmi. Tad rodas jautājums – ar kādu attieksmi jaunās māmiņas ir dzemdējušas? Uzdodiet sev šo jautājumu pašas – skarbā realitāte ir tāda, ka pamatā viss notiek pēc trial & error principa, jeb "mācies darot", un vēl skarbāk ir tas, ka sabiedrība savu nolaidību attaisno sakot, ka šī pieeja ir optimāla. Ar mīlestību vien sen vairs nepietiek - būtu laiks to saprast.
Noslēgumā tomēr atcerēsimies, ka ir cilvēki (kā vīrieši, tā sievietes), kam ģimenes plānošana ir otrajā plānā, un tas nepadara viņus par ļaundariem vai (kā dažs labs te minēja) "runčiem". Piekrītu, ka šiem cilvēkiem nav nekādu tiesību saukt jaunās māmiņas par vieglas uzvedības sievietēm vai sliktām sievām, bet par bezatbildīgām un naivām pilnīgi aplami gan nebūtu, manuprāt.
33
