Man gan šķiet, ka būt tam, kuru pamet tāpēc, ka beigusies mīlestība vai vienkārši nākusi apjausma par to, ka nebūs īstais, ir vienkārši drausmīgi un vēl briesmīgāk, nekā būt tam, kas šādu iemeslu dēļ pamet. Jo otrs varbūt mīl un mirklis, kad paziņo ko tādu, vienkārši sagrauj visu dzīvi pie kājām, jo no zila gaisa viss apgriežas par 180, bet tas, kurš iet prom.. Viņam ir skumji, bet tomēr tas ir apdomāts lēmumus, kas galu galā ir savas laimes vārdā.
Esmu bijusi gājēja vienu reizi. Toreiz jau, manuprāt, mums abiem jau kādu laiku bija skaidrs, ka ilgi tas viss nebūs.. Attiecības bija samocītas, bet neviens no mums neko tā arī nesaņēmās pateikt tobrīd. Tad nu vienu vakaru es izdarīju cūcību attiecībā pret puisi un piekrāpu savu tā brīža draugu, lai gan, ja godīgi, jau aptuveni divus mēnešus biju jutusies kā brīva meitene jūtu un prāta ziņā.. Tomēr tāpat tas bija nesmuki. Tajā vakarā draugs laikam ļoti sailgojās, vai kas viņam notika, un viņš atbrauca pakaļ, lai aizvestu mājās. Biju dzērusi un ceļa galā saņēmos viņam beidzot pateikt, ka viss ir cauri. Ka es viņu nemīlu un man ir grūti, kad viņš man pieskaras, mīļo un ir gatavs atdot visu, jo tas mani smacē: ka nevaru to dot pretī. Raudāju es, viņš mierīgi klausījās. Izkāpu no mašīnas, ievilku gaisu un pirmo reizi tas gaiss bija tik svaigs, pilnīgi atceros to ieelpu, jo biju skumja, bet tik atvieglota un brīva!
.. Un tad sākās. Labu laiku viņš vienkārši nedeva nekādu ziņu, es tāpat, jo visam vajadzēja norimties. Bet tad sākās viņa trakošanas ar mašīnu, tur daudz gadījumu bija, taču kronis visam bija gadījums, kad viņš bija novērojis, ka satikos ar vienu citu puisi tajā vakarā, bija sekojis vai kāds viņu bija informējis. Un tad, nakts vidū, kad puisis mani veda mājās, piebraucamajā ceļā jau gaidīja viņš.. Ar rūcošu mašīnu. Tikko kā ieraudzījis mūs, viņš vienkārši sāka triekties virsū! Es laikam vienkārši instinktīvi izmetos ārā no mašīnas, tieši priekšā bijušā drauga mašīnai, lai viņš apstājas, viņš arī apstājās. Galu galā, mēģinot viņu pašu apturēt nesasist puiša mašīnu un puisi pašu, tiku spēcīgi nogāzta zemē.
Visvairāk mani nobiedēja tas, ka bijušais draugs nebija dzēris, bet vienkārši kaut kādā, nezinu, afekta stāvoklī, pilnīgi kosmosā un citā pasaulē, tādu es viņu nekad nebiju redzējusi. Tas beidzās ar to, ka iebraucām manā pagalmā, es viņu pažēloju, aicināju pat palikt pie sevis, jo tāds viņš nekur nevarēja braukt, turklāt bija ziema un abi ļoti salām. Tomēr viņš nomierinājās pēc pāris stundām un devās mājās.. Tā arī bija mūsu pēdējā komunikācija, kas bija vairāk par "Čau, kā iet?"..
52
