Būt tajai, kura pamet

Neesmu nevienu pametusi, bet zinu, ka to lēmumu noteikti marinētu ilgi, ļoti ilgi...

Ahh man šķiet tas ir briesmīgi. Es labāk gribētu tad , lai pamet mani.
It sevišķi, jo otrs cilvēks nesaprot īsti kāpēc un vēlas šīs attiecības...

Pārsvarā esmu tā, kas pamet.. Kādas pāris nedēļas kārtīgi izdomāju vai tiešām un saņems. Neko, ir bijušas asaras, ir vienkārši bijis depresīvs skats, neviens vēl nav bijis priecīgs
Stalkerisms ir bijis tikai no pirmā un vieglā pakāpē, bet tas bija iemīlējies uz gadiem un par to, ka mēdzis braukt pie manas mājas sēdēt uzzināju tikai vēlāk sarunā, tā kā tādā ziņā viss kārtībā..
Sekas - vientuļi un skumji un pašai parasti ļooooooti sāp, ka jānodara otram pāri, bet nespēju īsti vilkt gumiju, tā teikt, kas jādara, tas jādara.

Vienreiz pametu ilgi nedomādama un diezgan nežēlīgā veidā, jo jau pēc mēneša kopbūšanas puisis uzstādīja ultimātus un sāka izturēties pret mani kā pret savu īpašumu. Pamešanas plānu divas dienas plānoju, lai viss ir ticami

Visgrūtāk ir pamest, ja nav iemeslu, vienkārši jūti, ka tas cilvēks nav īstais un nekad nebūs.

+++ Karma

Tas veel bija tiinja vecumaa. Tikliidz kaa bija drosha, ka pret puisi neko vairs nejuutu, to vinjam pateicu, izskaidroju visus kas un kaa. Uzskatu, ka gumijas stiepshana shajaa zinjaa ir nejauka riiciiba, tas ir nezheeliigi likt otram cilveekam domaat, ka vinjsh tev kaut ko noziimee, ja patiesiibaa taa nav. Praatiigs puisis bija pagadiijies, bija saskumis, bet nekaadas sceenas netaisiija, kaarties nesoliija. Shkjiiraamies mieriigaa gaisotnee.

Pašu lēmumu šķirties parasti pieņēmu kādas nedēļas laikā sastopoties ar kaut kādu nosacītu lūzumpunktu, bet nu pirms tam jau noteikti bija šādas tādas pārdomas un šaubas.
Viss vienmēr vienādi - ilga nopietna saruna. Reakcija visiem apmēram vienāda - neliels šoks, daudz jautājumu, mēģinājumi saprast situāciju un skumjas. Sekas? Nu vēl kādu brīdi sazvanamies, satiekamies un runājam atkal par šo visu. Tālāk atkarīgs no situācijas vai mēs ikdienā esam spiesti satikties (mācību, darba dēļ), vai esam katrs pats par sevi - parasti pienāk brīdis, kad puisis pārstāj zvanīt un mēģināt kaut kā mainīt situāciju, un sāk dusmoties (laikām to sauc par otro stadiju). Tad nu citreiz gadās dzirdēt kādu asāku vārdu savā virzienā, ja tevi ierauga kāda cita puiša kompānijā. Nu un beigās iestājas miers un vienladzība - var gan komunicēt nepiespiesti, gan kļūt par vnk draugu, paziņu, jo pašam jau parādījušās citas intereses un varbūt pat cita meitene. Šajā brīdī pašai var nedaudz iezagties šaubas par to, vai lēmums šķirties bijis pareiz, jo jau tik pierasts bija, ka uzmanības no šīs personas ir gana daudz un pēkšņi - tu neesi vairs īpaša. Instinktīvi gribās atkal flirtēt un piesaistīt uzmanību, bet skaidri saproti, ka tā nav laba doma...

ļoti ilgi tas marinējās, apmēram no pus gada līdz pat gadam, nebija tā ka nemīlēju, bet zemapziņā ar katru dienu aiz vien vairāk jutu ka nav lemts.
Kad šķīrāmies, tad protams bija daudz asaras un pārdzīvojumi no abām pusēm un pat izšķirties kārtīgi nespējām. Smagi bija pielikt punktu tam dzīves posmam un vel smagāk bija pēc tam sadzīvot ar savu lēmumu jo pēc tam sākās domas vai tā bija pareizi un ka viņu tomēr gribās blakus, bet tad jau bija par vēlu. Tagad es vel aiz projām skumstu ka sanāca kā sanāca, kad par to aizdomājos, bet man ir citādāka dzīve tagad un cits vīrietis man blakus kurš mani saprot labāk nekā es pati reizēm.

Aaa, nu un protams - pašai vienmēr arī tas viss sāp pieklājīgi kādu brīdi...

savu bijuso pametu diezgan nesmuki, bet nu ta sanaca. jau kadu pusgadu jutu, ka nav vins man istais un pakapeniski attalinajos no vina, vairak tusejos, atputos ar draugiem neka ar vinu, bet mes dzivojam kopa visu to laiku. Nekrapu gan. Pec tam izlemu doties uz Niderlandi pastradat. Draugam teicu, ka uz menesiem 2-3, bet isteniba zinaju, ka busu ilgaku laiku prom.Pec tam jau ar laiku attalinajamies vel vairak, sazvanijamies reizi 2 nedelas..pec tam vnk uzrakstiju, ka kamer esmu NL, esmu sapratusi, ka gribu but viena utt. Stulbi gan sanaca, ka pametu caur zinu feisbuka..bet nu ko darit, planos man nebija braukt uz LV

es nespeeju nevienu pamest, vienkaarshi nevaru! pat ja juutu, ka kaut kas attieciibas nav vai nebuus, saaku mainiit savu uzvediibu, attieksmi, daru taa, lai pats puisis piedaavaa shkjirties vai aiziet pirmais. es pat nezinu kas tas man ir, mazohistiskas tieksmes?

Visgrūtāk ir pamest, ja nav iemeslu, vienkārši jūti, ka tas cilvēks nav īstais un nekad nebūs.

+

Pirms dažiem puisis trāpījās ļoti atriebīgs, sadraudzējās ar maniem vecvecākiem un jau gadiem ilgi atstāsta un piepušķo manu nešķīsto dzīvi

Ja taa aizdomaajos un saaku skaitiit, tad esmu vairaak pametusi, nekaa mani pametushi...
Lai gan likaas, ka mani tikai pamet, jo tik saapiigi ir bijis.

vichy - tad jau tā kā tajā filmā "Kā tikt vaļā no puiša 10 dienās" bet man ir līdzīgi, ka labāk, lai mani pamet, nekā es pametu

Ļoti atkarīgs no tā, cik ilgi kopā un kāds iemesls ir vēlmei pamest. Man no 3h līdz pusotram gadam konkrētajos piemēros attiecīgi bijām kopā divas nedēļas un 5 gadus.
Nekādas tādas pārsteidzošas sekas nav bijušas, viss, kas sagaidāms. Tagad domāju, ka vispār nevienā vietā nebija vērts gaidīt pusotru gadu, jo tā vēlme šķirties parasti nekur nepazūd, bet gan palielinās.

Neesmu nevienu pametusi, bet zinu, ka to lēmumu noteikti marinētu ilgi, ļoti ilgi...

Var redzēt

Nav tāda vārda "tajai"

ERS6 - ko tieši var redzēt?

Agii, vajadzees noskatiities, pasmelshos idejas bet ja nopietni, skirsanaas jau taa ir nepatiikama un saapiiga un veel, ja pusis ir ljoti piekjeeries... tad labaak, lai vinjsh ''pamet'' mani un vaino visaa notikushajaa mani, nevis meklee vainu sevii. es varu sadziivot ar domu, ka tagad kaads varbuut mani niist, ka kaadam es shkjietu shausmiigaakaa sieviete uz pasaules bet ilgterminjaa domaajot, manupraat es vinjiem aiztaupu daudz vairaak sirds saapju nekaa tad, ja shkjirshanaas iniciatore buutu es pati