Situācija ir sekojoša
Esmu (biju) attiecībās apmēram pusotru gadu. Satikāmies, iemīlējāmies. Pirmais laiks, protams, brīnišķīgs. Tikai mēs abi tādi racionāli, visu apdomājam ar prātu.
Viņš daudz strādāja, bieži tās bija 7 dienas nedēļā, tas, protams, lai dzīvē kaut ko sasniegtu un spētu apgādāt ģimeni, tā teikt.
To izjutu jau attiecību sākumposmā, kad visvairāk šķiet, ka gribi redzēt katru mirkli, būt kopā, izbaudīt kvalitatīvi kopā pavadīto laiku. Es arī strādāju pilnu slodzi, bet tas nemainīja faktu. Tajā laikā man bija tikai darbs.
Kopā nedzīvojām, bet tikāmies, kad vien bija iespējams. Viss sākās ar to, ka pirmā pavadītā vasara kopā īsti nebija nekas īpašs, viņam parasti darbs, pat uz jūru neaizbraucām pasauļoties. Labi, varbūt pārspīlēju, protams, devāmies uz pasākumiem utt, bet priekš tāda sākumposma šķita daudz par maz. Vieglāk bija, ja pēc darba viņš traucās pie manis un mēs pa mājām pavadījām vakaru - skatoties filmas, runājoties, gatavojot...
Viņš vienmēr atgādināja kā viņam ir paveicies, teica komplimentus. Jutu, ka sāk manī patiesi iemīlēties.
Darīja lietas manā (?) vai tomēr attiecību labā, lai vismaz bet kopā pavadītu brīžus. Tā teikt, abi centāmies, bet man kaut kā pietrūka...
Vienmēr bija sajūta, ka viņš bezmaz upurējas, jo hroniskais nogurums, kas viņu bija pārņēmis, mani tracināja ārā. Nu, kāpēc viņš nekad nespēja savākties? Es tomēr pati strādāju ļoti grūtu darbu, bet, kad vakaros satiku viņu - smaidīju, jo biju laimīga. Viņš parasti ienāca pa durvīm - sāka ar kaut ko, kas pa dienu ir noticis slikts un cik ļoti viņam nāk miegs, bet tomēr ir ārkārtīgi priecīgs mani satikt. (Vismaz kaut kas)!!!
Vai tiešām tikai sievietēm ir jāplāno lietas (brīvdienas), ko darīt kopā? Nē, taču. Mēs vienkārši nespējām divatā izlauzties no rutīnas. Ne es, ne viņš. Man tāda sajūta, ka mēs baidījāmies, ka mums divatā kaut kur dodoties nebūs labi. Kad es minēju - braucam uz Tallinu! Viņa atbilde - ko mēs tur darīsi? Beigu beigās - noraidoša ar domu, ka tas ir bezsakars. Te es neskaitu tusiņus ar draugiem, kur tomēr ir vairāki cilvēki, kas visu sadomā.
Tā tas viss gāja gadu, līdz sāku studēt. Un tā kā biju kļuvusi nedaudz rezistenta pret mazo uzmanības deficītu, nodevos darbam un skolai, kas patiesībā sāka šīs attiecības iznīcināt.
Pienāca tas brīdis, kad viņš juta, ka nav man īsti vajadzīgs. Bet es neteiktu, ka mana mīlestība, pieķeršanās, rūpes būtu ļoti zudušas, vienkārši man bija sajūta, ka es vairs nezinu kā rīkoties ar to visu. Ko darīt. Vai tiešām mīlu? Svarīgs - jā, īpašs - jā. Mīl mani? - Jā! Viņa gudrība, prāts, viņš pats kā cilvēks - savākts, kārtīgs, neliels ciniķis ar asu prātu. Mums sakrita gaumes mūzikā, filmās un vispār daudz lietās. Viņš mani apdāvināja, sniedza ziedus, veda mīļākos vīnus, devāmies uz kino, vakariņās...
Es cenšos saprast, kas nogāja greizi? Vai tiešām mani spēja izvest no pacietības tas viņa cinisms? Biežais sarkasms, kas man pašai šķita, ka man baigi piemīt? Nebūt nē, es atklāju, ka tas ir tikai mans āra veidols, patiesībā esmu ļoti trausla, un ar negatīvām lietām mani var ļoti iespaidot. Apvainojos. Bet iekšēji. Viņš to juta. Es vienkārši nemācēju savākties, kad kārtējo reizi kaut kas bija slikti, kāds kaut ko izdarīja ne tā, vai arī mani fakti īsti neatbilda viņa lasītajiem faktiem. Kaut kādi piemēri. Kāpēc es nespēju uz to pievērt acis? Jo ziniet, dažreiz man tas patika. Bet ar mēru.
Mēs par to daudz runājām. Viņš ir runāja tips, līdz ar to, mūsu attiecībās lielākais runātājs bija viņš. Ja sākumā es varēju pateikt, ka man mazliet trūka tās uzmanības, tad tagad - no manis ir klusums. Jo es nezinu, kas par lietu. Un vai tas vispār arī sākumā bija uzmanības trūkums. Vai vienkārši - nebijām viens otram īstie?! Vai arī es esmu stulba un domāju par baigajiem sīkumiem? Kā ir? Jo kad es viņam pateicu, ka ne reizi nav ar mani gājis nekur kokteiļus iedzert, viņš teica - divatā?! :-O Un man bija - hahaha....:)
Ir jāsaprot, ka nebūt vienmēr viss bija slikti, teiksim 70 % viss bija labi, bet 30% bezsakars.
Dāmas, atveriet man acis! Esam uz šķiršanās robežas. Es īsti nezinu. Jautājiet man jautājumus. Jebko. Man vajag saprast, kas notiek!