Sveiciens svētdienā.
Man jau kâdu laiku ir sasāpējis kaimiņu jautājums. Kaimiņi virs mums ir vienkārši neciešami. Šajā dzīvoklī dzīvojam 4. mēnesi. Viņus ievērojām jau 1. dienā, kad sākām dzivot. Protams, bloku māja un sadzīves trokšņi ir dzirdami, tas normāli. Bet skaņas no viņiem ir vienkārši neciešamas.. Pirmais konflikts bija nedēļu pēc ievākšanās. 2 sievietes dzēra, tas bija dzirdams virtuves caur ventilacijas trubu. Tikmēr 2 sīkie leca, tā ka sajūta ka virs galvas sporta zāle. Protams, visu var saprast, bērni, svētdiena.. gribas atpūsties... bet kad tas ilga no 15.00 un tuvojās jau 22.00 tas kļuva par pārbaudījumu nerviem. Piesitām pie trubas. Dāma ilgi nedomādama piesita atpakaļ.. tracis turpinājās līdz 1 naktī, berni kāvās, kliedza, sievietes tik hihina.... neko, norijām un kaut ka iemigām...
Tad pagāja nedēļa, svētdiena 17.00 augšā sākās kaut kads tracis. Smejas skuķi, lec, skan mūzika, kliedz.. nu var saprast ka pusaudži. 3h no vietas cietāmies, lidz mans vecis uzgāja augšā. Tur 2 patsmitnieces svinot jubileju. Manējais noaudzināja, ka apakšā cilveki, ka ir svetdiena, ka ir pa skaļu bla bla... nu ta normali, paludza uzvesties klusāk. Nekas nemainījas, tieši pretēji, sākās vel trakak....viņš gaja velreiz augšā, bet nekas nemainījās.. viss beidzās ta, ka izsaucam policiju, mas tad 15 gadīgās dāmas nolika pie vietas.
Vēl apmēram pēc nedēļas, trešdiena, gājām gulēt 22.00. Sākās kaut kādas jocīgas skaņas. Izradas dāmas remontē virtuvi. Atkal gāja runāt...
Kādu laiku bija miers, vismaz vakaros, jo pa dienu 15 gadīgā skuķe atnák no skolas un kā minimums no 14.00- 16.00 lec kā zirgs...kliedz, dauzās...
piektdien sākās atkal, nenormāla lekšana virs galvas, kas turpinās arī šobrid. Izradas atkal ir atbraukuši 2 sīkie, 5 un 6 gadus veci. Un tad nu tie dauzās. Sieviete vnk nedara neko, lai piemēra izšķirtu strìdus vai ierobežotu viņu aktivitātes. Kultūras nav nekādas.. ik pa laikam tik dzirdu, kâ sieviete no baurojas un viss...
Protams, gāja runāt. Sieviete tik ņirdz, ka tie tak esot sadziviski trokšņi, berni skrien un neko tur nevarot padarīt.. murgs. Mēs jau tā lielāko daļu dienas cenšamies pavadīt arpus mājas, bet vienalga atbraucot mājās galva plīst pušu.
Iesakiet, ko mums darīt, kā cīnīties. Vai iesniegums policijā ko dos. Reizēm liekas, ka mēs vienīgie, kam kaut kas traucē, bet tas tiešām vairs nav izturams.
Pati esmu pedagogs un mani vnk tracina, ka nevar iemācīt kultūru bērniem, ir savas robežas. Vienīgais labums, ka šie bērni tur nedzivo, ciemojas. Bet, kad nav bērnu tad vienalga iet uz urra tur..
(s)
755
