Aij, man baigais slinkums lasīt tālāk par 9.lpp. Par mūsu skolu sistēmu es varētu izpausties vairākās lapās, taču nevēlos ne par to ieslīgt sarunās, ne drukāt kaut ko.
Mūzikā man 5.klasē pateica, ka mana balss ir drausmīga un nedrīkstu dziedāt, savādāk būs nesekmīgas atzīmes. Tā nu zubrīju tikai vēsturi, dziedāšanas laikā plātīju muti un ne skaņas neizdvesu. Ļoti žēl, ka man bija tāda pieredze, jo labprāt trenētu balsi un mācītos dziedāt, taču nu jau tam ir krietni par vēlu un vēl aizvien neviena priekšā nedziedu un ja jādzied, tad muļķojos, jo kauns savas balss dēļ un tad labāk to pārvēršu par joku ne nopietnu dziesmu. Notis nosaukt protu, bet rakstīt neesmu pratusi līdz galam un arī visas pamatskolas laikā līdz galam neizpratu, vienkārši galvā nenotika klikšķis, tāpat man visos gados ar fiziku - nav mans. Nespēju izprast un viss.
Vizuālājā mākslā divās dažādās skolās mani nosauca par daltoniķi un zīmēšanas mākslu izkopu privāti pie sava rakstāmgalda, precīzāk mācoties konkrētu zīmēšanas stilu. Ar krāsām, kurām jāpievieno ūdens nesanāk darboties vēl aizvien, pat uz cilvēka ķermeņa šī padarīšana nav izkopta. :D
Kas attiecas uz sportu..... 9 gadus man sporta stundās motivācija kaut ko bija darīt balstoties uz to, ka galvenais bija IZDARĪT, lai saņemtu ierakstu, par atzīmēm bija absolūti vienalga un tās mani nekā nemotivēja. Bija vienalga par tehniku, to arī īsti nemācīja, bet izdarīt, lai būtu ieskaitīts, problēmas nesagādāja - izdarīju, vienalga cik nepareizi. Par mugurkaula locīšanu tiltiņā neuzskatu kā adekvātu prasību, ne visi to var izdarīt un ne visiem tas ir jādara. Šādas locīšanās ir jāsāk no agra vecuma vai arī jābūt ar iepriekšēju pieredzi šādās locībās, manuprāt. Tātad, 9 gadus sportoju cik varēju/gribējās, ar kaisli spēlēju tautasbumbu, florbolu, no visas sirds ienīdu basketbolu, futbolu un nekad nemīlēšu, punkts. Volejbolu arī spēlējām, tas bija ciešams pamatskolas laikā. Šīs spēles bija reāla izklaide un bija jautri, tehnikas nemācījāmies un tas problēmas nesagādāja ielikt skolniekam žūrnālā atzīmi par smaidu uz sejas un aktivitāti. Mums bija skolotājA. Čaļiem skolotājs. Kas man konkrēti nekad nepatika - spēlēt kopā ar džekiem jebko, jo viņiem spēks bija lielāks. Varbūt manās tupajās fizikas zināšanās vainīgi ir daudzie smadzeņu satricinājumi, kuri roku rokā ir gājuši ar bailēm no bumbas.
Tad pienāca vidusskola citā vietā. Ar sporta skolotāju - pensionāru, kuram vecums ap 75, diendienā viens sporta tērps un hobijs vērot meitenes, kamēr džeki var darīt, ko vēlās, kaut bumbu visu dienu driblēt. Pēc 9 gadiem ieteikuma nevārtīties pa netīrām grīdām; uzkoptām sporta zālēm, tehnikas neesamības sporta spēlēs un sporta stundu uzlūkošanas kā izklaidi, man pavērās jauna pasaule ar obligātu tehnikas izpildījumu un nevienu neinteresēja tas, ka reāli esi izdarījis prasīto - sasniegt rezultātu vai noskriet. Visu mūžu es skrienot nepareizi kā pīle, visu mūžu es neprotu bumbu mest, visu mūžu es neprotu pārlekt pāri stienim un visu mūžu es esmu lekusi smiltīs ačgārni. Vidusskolas gadi sportam man bija viens no pretīgākajiem laikiem manā mūžā, taču vidusskolas pieredze kā tāda man ir bijusi vienkārši ELLE, kas jau ir cits stāsts.
9 gadu laikā man ne reizi nebija jālec pāri stieņiem uz celiņa (nezinu es korekto terminu šim) un absolūti atteicos to darīt sporta stundās. Tur nu man bira gan nv, gan pretī tika sadzejotas dažnedažādākās zīmes ar skaistiem parakstiem. Interese par sportu un tā izpildījumu man bija totāli zudusi, neredzēju saistītu sportam ar armijas gājieniem un kronis visam bija sporta skolotāja cēlie centieni man iestāstīt, ka man nav semestra atbrīvojums no sporta, nelikumīgas atzīmes sekmju izrakstā un vēl visādi brīnumi, to skaitā pensionāra medicīnas grāds par to, ka nozīmēta magnētiskā rezonanse ir mans izfantazējums un manām problēmām absolūti pietiek ar rentgenu.
Vēl aizvien es atsitu volejbola bumbu nepareizi, vēl aizvien es neciešu iepriekš minētās sporta spēles un man ir absolūti vienalga par tām. Vēl aizvien es savā dzīvē nelecu tehniski pareizi smiltīs un to nedarīšu.
Tas, ko uzskatu es par pareizu/nepareizu ir spļāviens jūrā, taču, kas man šķiet pilnīgi absurdi, ir pieprasīt no skolēna puberitātes vecumā lielu atdevi sportā bez atbilstoša laika pēcāk sevi sakopt - ieiet dušā, izžāvēt matus, apģērbties. Nu, es nespēju to visu izdarīt 20 minūtēs un skolas laikā tāpat kā daudzi citi staigāju smirdīga pēc sporta un nosvīdusi. :) Tie, kuri atļāvās iet dušās, regulāri kavēja nākamās stundas.
4298
