Nezinu, vai saņemšu šeit kādu padomu un vai vispār ir vērts rakstīt, taču ļoti ar kādu padalīties un uzklausīt citu viedokļus, vēlams, ja ir piedzīvots kas līdzīgs...
Pirms aptuveni gada iepazinos ar vīrieti, nevēlējos tad veidot romantiskas attiecības, taču man viņš ļoti simpatizēja kā cilvēks, mēs varējām stundām ilgi runāt par jebko, domas un uzskati sakrita daudzās jomās, un ja arī nesakrita - kopā jutāmies ļoti labi. Tad uz kādiem 2-3 mēnešiem jebkādu komunikāciju pārtraucām manas iniciatīvas dēļ, taču pēc tam viņš uzrakstīja, vēloties atsākt uzturēt kontaktu. Tas arī notika, turpinājām satikties, runāties... man tolaik bija bija smags periods, daudz ko nācās pārdzīvot, un viņš vienmēr bija gatavs jebkurā laikā mani atbalstīt, mierināt, pašaizliedzīgi palīdzēt un censties visādos veidos uzlabot manu pašsajūtu. Pēc laika viss pārauga par kaut ko vairāk, nekā parastas satikšanās un runāšanās. Sapratu, ka viņš ir kļuvis par vienu no maniem tuvākajiem cilvēkiem. Jutos ļoti pateicīga par to, ka viņš nenovērsās no manis tad, kad man bija grūti, tā vietā vienmēr steidzās palīdzēt, sāku just arvien spēcīgākas jūtas pret šo cilvēku. Laika gaitā arī viņš ir ļoti pieķēries man, taču...
Viņam ir smags un sarežģīts raksturs. Liels naids pret sevi, pastāvīgi depresīvs noskaņojums (tikai netiek izrādīts), ilgstoši bija dzīvojis vientulībā, bezcerības sajūta, nereti straujas garastāvokļa maiņas, grūtības saņemties un cīnīties tālāk. Šādā stāvoklī dzīvo jau daudzus gadus - ir ļoti grūti to apkarot un mainīt. Viņš cenšas maksimāli slēpt visas šīs uzskaitītās lietas un aizēnot to visu ar pašaizliedzīgu palīdzēšanu citiem un nodošanos kaut kam, taču ilgāk atrodoties kopā ir jūtams, ka viņam ir grūti ar to visu sadzīvot. Ļoti cenšos atbalstīt, palīdzēt, kā vien spēju, sniegt mīlestību un rūpes, brīžiem tas ir ļoti grūti, jo ne vienmēr viņam ir viegli to pieņemt un neatgrūst (jo tā ir bijis pierasts), brīžiem arī nezinu, ko un kā pareizāk teikt, brīžiem arī ir gribējies visam atmest ar roku, jo ir skaidrs, ka īsti veselīgas attiecības tās nav... Taču strīda laikā, emociju uzplūdā reiz izmeta tamlīdzīgu tekstu, ka viņš nav neglābjams gadījums (tas ir izrauts no konteksta, taču doma bija tieši tāda). Saprotu, ka es nespētu tā vienkārši aiziet, zinot, ka tādā veidā varu cilvēku sāpināt vēl vairāk.
Kā lai palīdz šādam cilvēkam? Kā sniegt to sajūtu, ka viņš ir mīlēts un saņems atbalstu, ka viņam ir daudz apbrīnojamu īpašību un neskatoties uz visu slikto, tur ir personība, kura ir tiešām vērtīga?
Garš palags, bet nespēju to visu satilpināt īsāku, neizstāstot vismaz daļu no sāpošās situācijas.
16
