kad sapratat- laiks mainit darbu?

Nākošā bēdu māsa. :D

no domas vien, ka man pec atvalinajuma jaiet uz darbu uzmetas sermuli un rauj uz augsu.

- Lūk, Tu jau pati pateici, ka jāmaina darbs TAGAD.

Es domāju, ka Tavā situācijā noteikti ir pienācis tas mirklis, kad ir laiks mainīt darbu. :-)

Bet, vai tad tik viegli mūsdienās darbu mainīt? Darba piedāvājumi daudz, bet reāli darbu atrast grūti, jo darba devējiem sazin kādas prasības.

Ja Tev ir normāla pieredze, mute pareizajā vietā un ideālajā gadījumā šādi tādi paziņas, darbu atradīsi viens-divi! Ja ir tā noriebies strādāt, un sevi esošajā darbavietā nekādīgi neredzi ne pēc diviem, ne pēc pieciem gadiem, tad laiks aprunāties ar priekšniecību.
Man personīgi šādas krīzes uznāk apmēram reizi 9mēnešos, kad gribas nekur neiet, necelties, esmu gatava savas brīvdienas aizvadīt pētot darba sludinājumus, mēnesi domāt, besīties, galu galā nomierināties un priecīgi palikt tajā pašā siltajā vietiņā :D

Trakāk ir tad, ja mīli savu darbu, bet novērtējums neatbilst ieguldītajam. Manā gadījumā ir tieši tā.

Scandinavian- ta ir biezi- it ipasi valsts un pasvalibu iestades :-/ Man alga ir ok, bet nu apjoms nav vienam cilvekam KVALITATIVI paveicams.

Skaties neapdedzinies, vēl ļaunāk ir, kad darba nav.

Talismans

Ko nozīmē, ka nav darba vispār? Visur meklē darbiniekus, tikai atalgojums ir briesmīgs.

kad neredz vairs izaugsmi, kad vairs nav prieks nākt uz darbu.

Tieši tā! Tad, kad uz darbu vairs negāju ar prieku, tad sapratu, ka laiks meklēt jaunu. :)

Pēdējā darba vieta man bija uz noteiktu laiku (kamēr viena dāma bija dekrētā) Beigās bija tā ka nevarēju sagaidīt kad viņa nāks no dekrēta un mani atlaidīs :D Lai gan gāja vēl runa ka varētu mani paturēt līdžigā amatā un tā es tobrīd pateicu kategorisku nē. Nebija nojausma kā izdzīvošu un ko tālāk darīšu, bet sapratu ka mocos un labāk dzīvoju badā nekā eju sēdēt birojā diendienā pie datora...

Kamēr sēdēju bezdarbniekos un uz kakla draugam, tikmēr izgāju apmācības un trennējos ilgu laiku, līdz tagad esmu nonākusi līdz tam, ka nu jau sācis darboties mans mini privātbiznesiņš skaistumkopšanas sfērā un viss forši... darbs itkā nav nekāds prestižais, bet man ļoti pa'tik un daru ar prieku toties :)

Iesaku iet prom no darba kas riebjas, dzīve ir pārāk īsa lai sevi mocītu. Katra lieta un vieta nāk īstajā laikā un ja aiziesi noteikti uzradīsies kas tev paredzēts. :)

Tad, kad uzkrāva man kardināli pretējos pienākumus un teica, ka no rītdienas tie būs jāveic. Kā tagad atceros, tā bija 4diena un no 5dienas vajadzēja jau iet uz darbu kā uz katorgu. No pirmdienas sāktos atvaļinājums. Noraudājos mājās, piezvanīju 4dien vakarā vadītājam un teicu, ka saslimu, bet slimības lapu neņēmšu, jo no 1dienas tāpat atvaļinājums.. Domāju, ka 2 nedēļu laikā varēšu aprast ar to, ka darbā būs jādara kas cits.. Nē, nesanāca. Pāris dienu pirms atvaļinājuma beigām biju tuvu histērijai un sapratu, ka uz to darbu nekad, nelad, nekad vairs neatgriezīšos. Uzreiz uzrakstīju atlūgumu un pat paveicās, ka nevajadzēja mēnesi atrstrādāt. Burtiski dienas laikā kādreiz mīļotais darbs pārvērties par elli, kurā nu noteikti vairs negribēju atgriezties. Nu, tas bija uz labu, jo šis dzīves posms bija noslēdzies..

Tad kad viena "kundze" uzēdās uz mani par to,ka tiku tā teikt paaugstināta un vairāk sāku pelnīt.Noskaņoja visu kolektīvu pret mani. Tad es sapratu, ka jāiet ir prom.

meksikankas un Cleopatras gadījumos tipiski "izēšanas" gadījumi. Drausmīgi.

Oij ja! Man ari sieviesu kolektivs. Paraleli intrigam man ir uzkrauti tik daudz pienakumu, ka darba butu janaksno... :(

Jasmins_ Tev pārējie kolēģi uzkrauj tos pienākumus?

Gan kolegi, gan vadiba. Man asistentu sola jau no pagajusa gada. Kaut ka neredzas tas asistents.

Es, kad arī negribējās celties un viss besīja, pienākumu palika aizvien vairāk un proporcionāli tam arī priekšniece ēdās virsū.
Jasmins_ pasaki, ka Tev ir viena paziņa, kas būtu kā radīta asistentes vietai, ja tāda varētu atrasties. Tad jau redzēs, vai asistents vispār tiek apsvērts.