Sēžu ar pilnu sirdi un pilnīgi nezini pie kā ķerties un grābt, pēc dabas esmu ļoti ietiepīga,spītīga, bet nu ejot gadiem,saprotu,ka tas mani ne pie kā laba neaizvedīs,savās iepriekšējas attiecības,savas uzpūtības dēļ pazaudēju cilvēku, daudz pārdzīvoju to attiecību dēļ, esot vienai, laiks deva padomāt un saprast,cik tiešam nepatīkami izturējos,daudz mācījos un sev nosolījos,ka nepieļaušu kaut ko tādu savās nākošajās attiecībās, pagāja krietns laiks,kad vispār pretējo dzimumu sāku izskatīt, pagāja vairāki gadi,kad iepazinos ar tagadējo draugu, attiecības pašas no sevis ir vieglas un nepiespiestas,kā,manuprāt, vajadzētu būt.
Esam vairāk kā gadu kopā un sāk atkal uzpeldēt mani nesmukumi pret otru cilvēku,apvainošanās nevietā un pašas uzpūšanas par to,draugam ir liels mērs,bet kad ir jau par daudz, tad ir par daudz. Mana nerunāšana un pūšanas par niekiem,viņu dzen izmisumā kā arī mani, apzinos,ka daru stulbi un nepatīkam gan viņam,gan man! Nav jau vairs tie pusaudžu gadi,lai šādi trakotu. Ja ir strīdi,tad tikai tos,ko pati savāru. Gribas mainīties mīļotā cilvēka labā, pati sev galvā borēju, ka mainīšos,bet pat nezinu kā,negribas lai ir tā,ka cilvēkam kaut ko solu,bet nespēju izpildīt,negribu,lai ir gaidīšana,ah,kad tad viņa mainīsies, negribas attiecības uz ''varbūt tomēr'', gribu klusītiņām palikt labākai,jo pati saprotu,ko nodaru cilvēkam ir cietsirdīgi.
Galu galā,nācu pēc padoma,varbūt kāda man līdzīga,kas cīnās ar šādu bēdu?
11
