Sveikas meitenes.Novēlu visām jauku svētdienu. Un tikmēr es te ar savu problēmu. Mani šobrīd nomāc attiecību lieta. Ir tā, ka kopā esam jau vairāk kā pusgadu un pedējo menesi visu laiku sanāk šķirties, tad kādas dienas 4 nesazinamies un tad atkal itkā salabstam un pāris dienām un atkal tas pats. Sākuma randiņu periodā viss bija lieliski, puisis dāvinaja ziedus, visu laiku ierosināja pats tikties, kaut kur doties utt. Pēc kadiem 2-3 mēnešiem bija tada sajūta, ka esmu ar citu cilvēku. Ne īsti uzmanības, ne pats ierosināja kaut kur doties, bieži vien es pati pirku kaut kādas biļetes uz kaut kurieni utt, lai mēs pavadītu kopā laiku. Viņš sāka arī papildus piestrādāt un darbā palika ilgākas stundas lai nopelītu vairāk, līdz ar to vakaros ja satikāmies viņš bija noguris un ātri gāja gulēt, lieki piebilst, ka seksu nesagaidīt tādos gadījumos kādu nedēļu. Citas nav, par to esmu 100% pārliecināta. Vienkārši tāda sajūta,ka neesmu cilvēkam īpaša, bet vienkārši ka vajag meiteni un viss. Nav arī viņš kaut kāds būdīgais seksīgais vīrietis, bet tāds īsiņš augumā un pēc izskata normāls. Iespējams arī tapēc apzinās, ka grūti atrast daudz maz simpātisku meiteni. Nav ne jausmas. Bet runa par to, ka pedējo 2 mēnešu laikā visu laiku sķiramies.. salabstam. Un lieta tāda, ka kamēr mācos dzīvoju viena Rīgā un viņš dzīvo šajā pilsētā, tādēļ ir gŗuti noturēties škiršanas posmā un pati varu beigās uzrakstīt, uzzvanīt. Pusis dzīvo pie vecākiem .Domāju iespejams es vienkārši bēgu no vientulības jo pierasts lidz šim bija dzīvot dzimtajā pilsētā ar pilnu māju cilvēku utt. Šobrīd ar puisi ir tā situācija ka itkā salabstam bet pēc sajutām jūtu ka musu starpā nav vairāk nekādas dzirksts. Un nu jau tāda stadija, ka pat runāt īsti nav par ko. Gribu padomu kā rīkoties, ko darīt, jo viss ir saputrojies.
44
