man pofig, vnk gribu uzrakstīt un tapēc rakstu

ja vien tu zinātu, cik ļoti, sasodīts, tu man pietrūksti, cik ļoti pietrūkst visas ikdienišķās lietas ko mēs ar tevi darījām tikai kā vienkārši draugi. cik ļoti es gribu tevi apskaut un sajust tevi kautvai uz vienu minūti, bet sajust tevi pie sevis! man agrāk pat prātā ienākt nevarēja, ka var pēc kāda tā ilgoties, kā es tagad ilgojos pec tevis. teju katra diena man atgādina tevi, teju jebkas ko ieraugu vai dzirdu man saistās ar tevi! ja vien tu to zinātu, bet vai tas ko mainītu? nedomāju viss.. tieši tāpēc es to nesaku.es to turu sevī, ar mokām, jo pārāk bieži ir reizes kad vnk vēlos tev uzrakstīt, ka gribu tevi tagad un tūlīt! bet nerakstīšu, jo beztolkā klusi gaidu, ka varbūt arī es tev kādreiz kaut nedaudz pietrūkšu. tas ir tik netaisnīgi - skumt pēc kāda kam ir vienalga. bet godīgi sakot man patīk skumt pēc tevis, jo tad es par tevi domāju, un vismaz domās esmu ar tevi, un tas ir tik tik mmm dievīgi! nav tā ka es bez tevis nevaru, es vnk to negribu. es negribu nedomāt par tevi un negribu pārstāt ilgoties, kaut tas sāp, un kaut zinu, ka nekas no tā nav un nebūs realitāte.!