Adopcija...

Nekad to nedariitu!

Nee, nevareetu. Labi cilveeki savus beernus beernu namos neatstaaj, no kaa var izdariit shaadus taadus secinaajumus.

Lūdzu, ne atkal šo tēmu... (t)(t)

Es varētu to izdarīt, neko sliktu tur neredzu, un turklāt man ir ļoti žēl to bērniņu, kuri palikuši bez vecākiem, tāpēc jā es to varētu izdarīt, bet tomēr es labāk gribētu savu bērnu, kuru dzemdēju pati

Pazīstu cilvēkus, kuri auguši bērnu namā. Ļoti sirsnīgi cilvēki un dzīvē tā neko izsitušies.
Ne visi bērni nāk no narkomānu midzeņiem ar riskantiem gēniem, bet, protams, risks vienmēr pastāv.

Varētu.
Esmu pat iedomājusies par to.

Esmu jauna un vēl mācos. Man blakus nav vīrieša. Man vispirms jānokārto sava dzīve. Jāpabeidz skola, jāatrod labs darbs, dzīvesvieta, mīlošs vīrietis utt. Kad man būs nostabilizējusies dzīve, sākšu domāt par saviem bērniem un/vai adopciju.
Zinu, ka varētu iemīlēt un rūpēties par bērnu, ko neesmu dzemdējusi. Viņš tik un tā būtu mans. pat ja ģenētiski nē.

nee, pilniigi izsleegts.

Becky? Can you help us?

Becky? Can you help us?

+

Nē.
Vai nu man būtu bērns pašai, vai neko. Svešus nevēlos, jo zinu, ka svešs man vienmēr būtu svešs.

Varbūt, ja nevarētu būt pašai savi. Bet tā īsti pārliecināta neesmu.

KĀDU DIENU ES ADOPTĒŠU JŪSU VISU BĒRNUS UN TEIKŠU VIŅIEM - TAVA MĀTE BIJA DEĢENERĒTA NARKOMĀNE UN PALAISTUVE, KURA TEVI IZMETA MĒSLAINĒ, BET ES TEVI MĪLU VAIRĀK PAR VISU, BĒRNS

Esmu par to runājusi ar savējo. Ja nevarēsim tikt pie saviem (diemžēl pastāv tāda iespēja) tad apsversim domu par adopciju. Neko sliktu tajā nesaskatu...

Es nākotnē to ar vēlētos darīt :)

Es apsvērusi tādu domu, ja man līdz 35 nebūs normāls vīrietis, tad visu pie malas un adoptēju, tas ir muļķigi domāt, ja vecāki dzērāji, tad bērni tādi paši, viss ir atkarīgs no audzināšanas un laika, ko velti bērnam.
Nav jau obligāti jādzemdē, lai būtu māte.

Noteikti nē.
Nevēlos bērnus, bet ja manas domas mainītos un vēlētos bērnu, tad tikai tādu, ko pati esmu iznēsājusi, dzemdējusi un kurš ir daļa no manis un mana vīrieša.

Esmu to ieplānojusi, citas izvēles man nav un nebūs. Tā ka droši saku, ka jā, es to darīšu. Jo izskatās, ka mana misija šajā dzīvē ir dot mātes mīlestību tam vai tiem bērniņiem, kuriem tā nav tikusi :)

pašreiz domāju, ka varētu. bet noteikti vēlētos arī pati radīt bērnus. ja ģimenes dzīvesveids un finanses atļaus, ideāli būtu pirmie savi bērni, un, kad paaugušies, adopcija. sev vēlētos lielu ģimeni.
nezinu, cik likumdošana atļauj, bet gribētu zināt, kas ir ar bioloģiskajiem vecākiem, lai neuzrodās kādā brīdī ar vēlmi atdabūt savu bērnu (kas visiem čakarē dzīvi, īpaši tiem bērniņiem, kas dzīvo bāreņu namos un netiek pie audžu ģimenēm dēļ īstajiem vecākiem)

Agrāk bija doma adoptēt,kad man būtu ap kādiem gadiem 40. Tagad skaidri zinu,ka neparakstītos uz to.

Agrāk domāju, ka nevarētu un negribētu, taču ar laiku esmu savas domas mainījusi. Protams, ir ģenētiskais aspekts, taču, adoptējot bērnu, ir pieejama ģimenes medicīnas vēsture un psiholoģiskais atzinums, kas palīdz.
Man šķiet, ka "nurture" cilvēka gadījumā ir spēcīgāks par "nature"...