Uzņēmība, entuziasms

Man liekas gan gan. Ir taadi, kam jau tas ir dabas dots, kas jau no beerna kaajas ir taadi aktiivaaki, uznjeemiigaaki, un taadi tad paliek arii pieaugusho dziivee.
Bet, manupraat, arii neuznjeemiigi cilveeki taadi var kljuut. Jaabuut tikai kaut kaadam klikshkim galvaa, vai arii jaadzimst kaadai idejai, meerkjim, ko sasniegt, un tad jau entuziasms arii klaat.

Es, piemeeram, esmu entuziastiska slinkje :D nu taa, ka peec dabas patiik peldeet pa straumi, kaut ko slinkot, dziivot chillaa, bet tajaa pashaa laikaa, ir sfeeras, kuraas es esmu ljoti aktiiva, nekad neapstaajos un par slinkumu pat nedomaaju.

Man, piemēram, vēlme ir sagriezt gaisā savu dzīvi, bet nu man kaut kā neizdodas. Es arī gaidu to klikšķi, bet kā nav tā nav :D Uznāk iedvesma un uz kādu laiku izdodas pilveidot sevi, bet tad iestājās kaut kāds slinkuma periods un es reāli palaižos. Es gribētu, lai es visu laiku būtu kustībā, darbībā nevis brīvdienā čillot uz dīvāna.

Klikšķis būs tad, kad darīsi un tas būs ieinteresējis tik ļoti, ka negribēsies apstāties.
Es uzskatu, ka entuziasms ir paša attīstīts un radīts process, savukārt uzņēmības ziņā liela nozīme ir arī audzināšanai, bērnībā ieliktiem pamatiem un arī paša izjūtām par sevi. Piemēram, cilvēks, kura vecāki būs nobumbulējuši un neielikuši pamatā domāt par sevi labi un nepadoties, iemācījuši risināt dažādas problēmas un spējuši iemācīt izprast, ka no jebkuras situācijas ir dažādas izejas, nebūs savā dzīvē tik uzņēmīgs un pašpārliecināts nopietnu darbu veikšanai kā tas, kuram tas viss nav gājis secen.

Bet nu tā domāju tikai es.

Nepiekrītu, ka, ja vecāki nav ielikuši to pamatu būt uzņēmīgam, domāt, tas nekas nenotiks, bieži viens bērns pats to iemācās caur visiem sarežģījumiem, kas dzīvē gadās. Citi vecāki var mācīt un rādīt piemēru, bet, ja bērns nevarēs, neredzēs sarežģījums, tad nekas nenotiks. Manuprāt, tik ļoti nav atkarīgs no tā, ko vecāki tikai ieliek, bet arī no apkārtējās vides un kāds pats bērns ir raksturā.

Jebkuram cilveekam ir iespeejas augt un attiistiities. Neticu, ka ir kas taads, kas var buut tikai no dabas dots un ko nevareetu ieguut paarvarot dziives shkjeershljus.

apple_pie, nu ja, tādēļ teicu, ka, manuprāt, par uzņēmību nozīme ir abiem - audzinātajam un paša domām. varbūt neskaidri uzrakstīju. :-)

Man atkal grūti noticēt, ka to visu var iegūt. Es to pēc apkārtējiem spriežu, man zināmie uzņēmīgie, entuziasma pilnie cilvēki jau no mazotnes tādi bijuši. Es tiešām nezinu nevienu tādu pasīvu cilvēku, kurš kļuvis par tiešām aktīvu un izmanto dotās iespējas.

Šobrīd kā reiz lasu Rīgas Laiku, interviju ar ukraiņu izelsmes polittehnologu Gļebu Pavlovski, kurš 25 gadu vecumā pameta Ukrainu un sievu, aizbrauca uz Maskavu ar milzīgām pretenzijām, bet vēl ilgi strādāja par celtnieku un krāvēju, paralēli nodarbojās ar dažādiem politiska rakstura projektiem par kuriem neko nekad nenopelnīja, līdz beidzot ap gadiem 40 izdevās uzsākt nopietnu karjeru.

Manuprāt, tā izskatās uzņēmīgs cilvēks, un tas ir rakstura jautājums. Ja par uzņēmību runājam tādā līmenī, ka meitene iet uz sporta zāli, reizēm aizsūta cv uz labākiem uzņēmumiem, apmeklē kādus kursus, glezno utt., tad to, protams, var iemācīties darīt, tas nebūt nav sarežģīti. Tikai jāieiet ritmā, vienmēr jāuzkurina interese ar kaut ko, reizēm vienkārši jāpiespiež sevi. Nevajag sevi pārslogot, mēģinot darīt visu uzreiz, no tā motivācija tikai zūd. Nevajag arī darīt lietas, kuras šķiet, ka ''vajag'' darīt, lai gan īsti neinteresē. Tas būtu bezjēdzīgi. Un, protams, reizēm vajag arī vienkārši paslinkot.

Es tiešām nezinu nevienu tādu pasīvu cilvēku, kurš kļuvis par tiešām aktīvu un izmanto dotās iespējas.

Varbūt tāpēc, ka viņi ar savu dzīvesveidu ir apmierināti? Ne visi grib sevi mainīt un izmantot kaut kādas iespējas.

Varbūt tāpēc, ka viņi ar savu dzīvesveidu ir apmierināti? Ne visi grib sevi mainīt un izmantot kaut kādas iespējas.

Es piekrītu, bet es runāju par tiem, kuri gribētu mainīt. Piemēram, es gribu mainīt, bet tā līdz galam neizdodas. Tad nu es tagad domāju, vai vienkārši šis vēl nav īstais laiks vai vienkārši tas man ir grūti izdarāms dēļ rakstura iezīmēm.

Iespējams, līdz galam neizdodas, jo neesi tomēr pietiekoši motivēta. Vēl nereti ir problēma cilvēkiem ar pārlieku sevis žēlošanu..tad psiholoģiski grūti, tad pirkstiņš sāp..mamma neatbalsta utt. :)

Vēl kādi viedokļi? :)

Domāju, ka šīs īpašības iegūt apzināti varētu būt grūti, varbūt pat neiespējami. Drīzāk teiktu, ka uzņemība un entuziasms pasīvam cilvēkam var attīstīties ārēju apstākļu ietekmē, ja apkārt ir cilvēki, kas tevi atbalsta, ja uzsākatais izdodas, sniedz gaidīto rezultātu, tad rodas iedvesma tālākajam.