Labdien :-)
Šodien izgulējus kārtīgi, kā nekā man rīt pirmā darba diena jaunajā darbā. Mēnesi nogurķojos mājās un esmu jau pieradusi, ka nav nekur jāceļas un diena rit mierīgi. Tagad tā jocīgi un no stresa nezinu, kur likties, ieēst nevaru un pļūtamais piemetas jau kuro reizi (s).Turklāt uz pieres uzmeties milzu augonis, tieši pašā vidū, izskatās, ka man rags augs ārā (t) stulbums, ka rīt tādai jāiet uz jauno darbu, šķiet, ka nāksies aizlīmēt ar plāksteri un uzlikt zāles, bet tāpat skats jau nebūs nekāds labais.
Tagad pamazām pakojos, jābrauc atkal uz Rīgas dzīvokli. Aih, biju pieradusi jau dzīvoties vecāku mājās, kur ir īsta miera osta. Jūtos kaut kā sentimentāli šodien. Liekas, ka dzīve rit lielos tempos, sajūta, ka tieku raustīta uz visām debes pusēm, kā gribētos mierīgu dzīvi, nevis tādu, kur tu esi kā stādiņš, kuru iestāda vienuviet un pēc brīža jau rauj aiz galvas ārā un stāda citur. Man kā cilvēkam, kam grūti pierast pie pārmaiņām ir ļoti smagi.