Sveiki!
Ir vairākas grāmatas par depresiju, ieteikumi cilvēkiem, kas sirgst. Bet diemžēl nav skaidrības, kā rīkoties līdzcilvēkiem. Parasti tiek uzsvērts, ka cilvēkiem, kuriem depresija, nevajag noslēgties sevī, vajag noteikti runāt par savām jūtām, vajag saņemt draugu un ģimenes atbalstu.
Īsumā ieskicējot situāciju ir tā, ka, protams, man nav medicīniskā izglītība, es nevaru uzstādīt diagnozi un nevaru apgalvot, ka draudzenei tiešām ir depresija. Bet, iespējams, ļoti ilgstošs (2,5 gadi) un reizēm ļoti mokošs depresīvs noskaņojums. Tomēr tas nemaina lietas būtību. Ir pārdzīvojumi viņas dzīvē, ar kuriem viņa nevar emocionāli tikt galā. Ik pa laikam mēs runājamies par to, kā viņa jūtās, bet pagaidām nekas būtiski nemainās. Jo ietekmēt ārējos apstākļus nevar, bet draudzene ļoti pārdzīvo, daudz raud, pāris reizes ir ieminējusies, ka viņas dzīvei vairs nav jēgas, ka viņa jūtas nevērtīga un ļoti nogurusi. Esmu uzklausījusi, bijusi līdzās un nu jau pati sāku reizēm justies nomākta, reizēm man arī ir bail, ka neizturēšu visu laiku galvenokārt būt par balstu, turklāt jūtos vainīga, ka neesmu īsta draudzene, ja reiz nezinu, kā palīdzēt. Protams, ar prātu saprotu, ka vainīgo nav, bet tās ir sajūtas. Visbeidzot zināmā mērā es distancējos, jo citādi raudātu mēs abas, abas aiz katra sava noguruma un bailēm.
Esmu mēģinājusi zvanīt uz Krīzes centru Skalbes, runāt par situāciju, tomēr palika tāda kā universāluma pēcsajūta. Protams, tas ir svētīgs darbs, ko krīzes centra cilvēki dara, bet pietrūka personiskuma, neguvu ieteikumus, kā labāk reaģēt uz depresīvām sarunām, drīzāk pārņēma sajūta, ka man pašai jau vairs nav labi un pašai jāiet pie terapeita. Tomēr, vēlreiz uzsvēršu, ka krīzes centra darbs noteikti ir vērtīgs un ir labi, ka ir pieejams diennakts uzticības tālrunis.
Mēgināju ieteikt draudzenei doties uz terapiju, ilgu laiku viņa pretojās šai domai, jo tas neko nelīdzēšot, tagad vienu reizi aizgāja, viņai pat palika labs iespaids, taču diemžēl šis pasākums ir diezgan dārgs (30 eiro par vienu sarunu) un nav iespējams regulāri to atļauties.
Reizēm liekas, ka draudzenei paliek labāk. Ir mierīgāki posmi. Taču viņas acu skatiens vienmēr ir ļoti skaumjš un balsī ieskanas nodevīga sāpju nots. Un tad ir brīži, kad viņa atkal un atkal salūzt. Tad dažreiz viņa piezvana man un mēs runājamies, viņa raud, es uzklausu, mēģinu parunāt arī par kaut ko neitrālu vai arī mēģinu viņu vārdiski sapurināt. Tomēr manis pateiktais bieži vien izraisa vēl vairāk sāpīgu reakciju. Acīmredzot arī man trūkst padoma, kā rīkoties šādā situācijā. Teikt, ka būs jau labi, ne vienmēr drīkst, jo tad draudzene vēl vairāk jūtas slikti, tāpēc, ka jau gadiem nav labi. Teikt, ka arī citiem klājas grūti, ir kā netiešā veidā norādīšana, ka viņas situācija nav svarīga. Teikt, ka ir slikti un man patiesi žēl pagaidām izskatās visobjektīvākais, bet tas sanāk vienveidīgi un vairāk ko sacīt nav. Klausulē iestājas klusums un dzirdu, kā draudzene rad, bet līdzēt nezinu kā. Visbeidzot pēc šādām sarunām jūtos satraukta, ka neesmu darījusi pietiekami un vienlaikus nogurusi, jo tas ir jau ilgs laika posms. Arī klātienē tiekoties reizēm draudzene vienkārši sabrūk, sāk raudāt.
Ko darīt šādā situācijā? Kā cilvēks no malas, draudzene var atbalstīt otru cilvēku, kuram ir depresija vai ilgstošs ļoti depresīvs noskaņojums? Ko darīt, lai arī šis cilvēks no malas neizsmeltu sevi un nenogurtu?
Varbūt Jums kādai ir līdzīga pieredze?
Varbūt ir kāds ieteikums, kur varu vērsties pēc padoma? Varbūt ir kāda gramata vai raksts vai interneta mājaslapa, kur būtu informācija, kā rīkoties depresīva cilvēka līdzcilvēkiem (diemžēl angļu valodas zināšanas nav tik izcilas, pārsvara lasu latviešu un krievu valodā)?
Paldies!
64
