Es laikam praktiski vienmēr būšu cilvēka, kurš aizstāvas, nevis suņu pusē. Man no viņiem ir bail, pirmkārt. Un otrkārt, tas ir dzīvnieks - tātad neprognozējams, bet katrs saimnieks uzskata, ka ''viņš jau nekad nevienam nekož''
Agrāk skrēju pa skolas stadionu netālu no mājām un secināju, ka tas ir ļoti bīstami. Jo zaļā zālīte stadiona vidū ir pašsaprotama vieta, kur vest suni d*rst. un tā tur ir regulāri - skrien un pēkšņi starp kokiem parādās suns, bez pavadas, bez uzpurņa. un saimnieks tikai pēc brīža, velkas kaut kur tālu nopakaļ savam ideālajam ''viņš-jau-nekož'' sunītim. tā ir bezatbildība no suņu saimnieku puses. kā jau iepriekš teica - suņi saož bailes. Un ko darīt cilvēkam, kurš baidās no viņiem? Vispār neiet uz ielas, neiet skriet stadionā, jo redz šim jāpiekāpjas sunīšiem, lai viņi var izstaigāties un iet ošņāties un apriet?
Droši vien papildus riebumu pret suņiem uzdzen dažu saimnieku attieksme. jā, jums patīk savs mīlulis, bet ne visi vēlas (un nav pieļaujams), ka viņš iet pilnīgi klāt, osta, aizskar. Tas pats, kad ved staidzināt pa stadioniem, pie dzīvojamās mājas pagalmā... un lūdzu nestāstiet, ka viņi visi aiz sevi savāc. Ja gribi, tad turi suni un priecājies - bet neuzspied to citiem. (e)