Cik daudz jūs būtu gatavas upurēt karjerai, kurā jums būtu augstākas spējas kā vidējam statistiskajam darbonim un arī liela interese?
Esmu šādā situācijā. Esmu upurējusi draugus, attiecības, nervus. Profesija ārkārtīgi prasīga, liela konkurence, naudas kalnus gan nevar raust. Šogad strādāju, katru dienu kā uz adatām. Paralēli stājos maģistrantūrā, kas nozīmēja dokumentu vākšanas, mācīšanos vakaros pēc darba, dažādu analīžu un motivācijas vēstuļu rakstīšanu, intervijas. Piektdien saņēmu vēstuli, ka esmu uzņemta universitātē, kas Lielbritānijā ir otra labākā jomā, tūlīt aiz Kembridžas. Sākumā priecājos, uz dienām divām izrāvos no stresa (iepriekš domāju, ka nekad nekur netikšu uzņemta), tad sāku domāt, ka ja jau mani uzņēma, tad gan jau bija zema konkurence, tātad slikta programma, tātad neperspektīva utt. (t) Lasīju par studēšanu, gana daudzi rakstīja, ka programmu grūti pabeigt. Tālāk plānoju doktorantūru, kurā iekļūst parasti tie ar izcilību maģistros, nevis tie, kas vienkārši pabeiguši. Paredzu, ka karjerai upurēšu vēl vairāk nekā esmu upurējusi līdz šim. Tomēr reizēm šaubos, vai tas ir tā vērts. Reizēm atkal šķiet, ka tas ir labākais, ko ar savu dzīvi varu izdarīt.
Nesen dzīvoju kopā ar meiteni, kas arī bija maģistrante ļoti labā universitātē. Draugu viņai bija ļoti maz, attiecību nebija, totāla depresija, universitātē notiekošā dēļ ne reizi vien raudāja, 24/7 tika veltīts mācībām, visa nauda aizgāja mācībām.
Ko domājat par šāda veida dzīvi?