Attiecības un neārstējama slimība...

Droshi vien atkariigs, cik nopietnas attieciibas. Ja miileetu, es noteikti paliktu. Dziive var visaadi pagriezties un arii neaarsteejamaam kaiteem reizeem rodas ceriiba.

Mīlestība ir stiprāka par nāvi. Tāpēc jau otru mīl, lai nepamestu pie ceļa beigām, kad kļūst visgrūtāk. Vai tu gribētu, lai mīļotais cilvēks novēršas no tevis, kad tuvojas beigas? Un nekad nebūs tā, ka paliks tikai skaistās un rožainās atmiņas. Protams, tās ir jācenšas turēt siltākajos sirds nostūros, taču... jā, man šķiet, ka reizēm mīlestību var atrast arī nāvē. Ja tā ir, to var atrast jebkur. Iespējams, ka pat nāve mīlestībai liek dzīvot.

Īsta mīlestība nebeidzas. Domāju, ka tās skaistums slēpjas esot kopā līdz "beigām".

Kā var neiet līz galam, ja mīli? Tur divu domu nav.

Kā var neiet līz galam, ja mīli? Tur divu domu nav.

Jā, reizēm nelaime vēl vairāk satuvina. Bet, protams, ja tiek domāts tikai ar savu jūtu labsajūtu (otrs šādā brīdī noteikti tiks ļoti "pasargāts" - LIEKULE), tad neko.

ja mil viens otru tad paliek kopaa gan bagaatibaa gan nabadziibaa , gan veseliibaa gan slimiibaa

Lai cik grūti arī nebūtu - noteikti ietu līdz galam, jo uzskatu, ka slimniekam ir 100x grūtāk kā man. Un es nevarētu sev mīļu un tuvu cilvēku pamest šādā "nelaimē" vienu.

Ja ilgstošas, nopietnas attiecības, tad šāds jautājums man nemaz prātā neienāktu.
Bet, ja tas būtu nesen iepazīts jauks vīrietis, kurš ko šādu būtu man atklājis, tad, pieņemu, ka būtu egoiste un tuvākās attiecībās ar viņu neielaistos, varētu palikt vienīgi draugi.

Te laikam veidojas pārpratums. Attiecības pārtrauc tas cilvēks, kurš ir neārstējami slims, lai nesāpinātu otru.

Teiktu, ka gribu būt blakus un izdzīvot to visu kopā, ka tā ir mana izvēle un ka es apzinos, uz ko eju, pati uzņemos atbildību par sevi. Jāizrunājas.

Nu ar noteikumu, ka attiecības stabilas, ilgstošas.