Dāvinām suņuku.

Vēl viena..... :D :D :D

OliviaP, tik tiešām. Nav ko uzņemties atbildību, ja tu nepieļauj tajā brīdī, kad ņem to suni, ka pēc dažiem gadiem tu pazaudēsi darbu, īpašumu vai savu partneri, kurš palīdzējis suņa pieskatīšanā un audzināšanā? Diez kā var kaut ko tādu paredzēt? Meitenes, nu no kurienes tā aprobežotība nāk? Iesaku aiziet uz suņu patversmi, parunāties ar meitenēm, kas tur strādā. Pastastīs jums stāstus, kādēļ suņi tiek pamesti/atdoti. Lielākajā daļā gadījumu citu variantu nav. Un lielākajā daļā gadījumu tas, ka suni atdod, ir tikai dzivnieka interesēs.

Tad nevajag tā aizdzīvoties un apkrauties ar dzīvniekiem, ja var zem tilta palikt. Ā, nu, protams.. neko jau nevar paredzēt un bieži notiek tā, ka cilvēks, kurš mācījies, strādājis pilnīgi vēsā mierā paliek zem tilta, jo vienā dienā viņu gan atlaiž no darba, gan izmet no dzīvokļa un, ak, jā - viņam arī nav nevienu radinieku un draugu. Pats nomirs badā un suns reizē ar viņu. Tā jums tā pasaule griežas kājām gaisā, ka nenosmieties.

Es arī gribēju ieteikt kāmīšus, žurciņas vai pelītes tām, kurām tās dzīves visu laiku jūk un brūk.

wee, nu sēdēt mājās ta var, bet tu aizdomājies par to, ka sunim cauru dienu sēžot vienam mājās nav laba dzīve? Ak tu Dies, nu tik tiešām, tas taču ir elementāri. Sunim nepieciešama sabiedrība. Protams, ka viņš var dzīvot un izdzīvot ar 2x ēdināšanu un staidzināšanu, par to nav runas, bet vai tas ir pareizi? Tu TIEŠĀM roku uz sirds liekot tici, ka suns viens pats sēžot mājās caurām dienām ir laimīgs suns? :D

Meow, esmu strādājusi dzīvnieku patversmē un tur attieksme pret šādiem bezatbildīgiem saimniekiem, kas dzīvniekus izmet, nekad nav bijusi laba un saprotoša. Bet esmu ievērojusi, ka tu esi eksperte visās jomās, Kubietes reinkarnācija, tāpēc ar tevi nestrīdēšos, jēgas tur nav.

Es zinu, ka suns ir suns . Sunim suņa dzīve , kā tad ar ķēdes suņiem ? un vispār , jā es liekot roku uz sirds uzskatu, ka suns nav cilvēks un nekad ar suni neesmu speciāli katru dienu staigājusi n-tās stundas, nu varbūt kādus gadu , em .. 10 atpakaļ , kad pati varēju caurām dienām pa parkiem tusēt

meooooww - es esmu tieši to kategorijām, kam dzīve izmainījās pa visiem 180! Mans suns nevarēja veselu gadu dzīvot ar mani, bet to momentu viņa dzīvoja ar maniem vecākiem, kur katru dienu zināju, kā viņai iet, tās bija jau no viņas bērnības otras mājas, visi zināmi, tur tāds pats suņu puika dzīvoja, kas bija viņas labākais draugs.
BET, ja man nebūtu bijusi tāda iespēja, es savu suni neatdotu svešiem. Es izdomātu visu ko, lai tikai mēs paliktu kopā.
Pagāja gads un man atkal radās iespēja dzīvot kopā!

Un vispār..Kad es savu princesi paņēmu, braucu viņai pakaļ uz citu valsti, un pēc 2 ned. atklājās viņai veselības problēmas, audzētāja atbildība liek, suni ņemt atpakaļ un atgriezt naudu, bet es pat pēc 2 ned. nevarēju mazo kamoliņu atdot viņai atpakaļ un paturēju suni ar visām veselības problēmām!!
Viņa man patiešām ir kā bērns!!! un sajūta atdodot būtu kā atdot savu meitu!!

Nesaku, ka dzīvē nevarētu būt tādi gadījumi, kad tiešām nav citu iespēju, bet šobrīdējā situācija jau ir dramataiska.. tik daudz pamestu dzīvnieciņu, kaķīšu, sunīšu.. pilnas patvesrmes, pa ielām klaiņo, saprotu cik daudz bezatbildīgu cilvēku... Es ceru, ka beidzot valstiskā līmenī sāks risināt šo jautājumu. Ir tik daudz nelaimīgu dvēselīšu. :-/

Jā, undiya, tu laikam tik tiešām pasakā dzīvo :) ;)

Sunim nav jāsēž mājās visu dienu! Atkārtošos, ka VIENMĒR var atrast kādu, kurš vēl to reizīti pusdienslaikā izvedīs viņu ārā. Tik vieglprātīgi neviens vairs neatteiktos no saviem dzīvniekiem, ja to vietā būtu bērni, bet, jā, citām tā dzīve tā griežas, ka bērni arī bērnunamos jāatstāj. :D

Es nedzīvoju pasakā. Ja dzīvotu, tad man jau sen būtu suņi, kaķi un vispār zoodārzs mājās.

Jā, protams :D Nesalīdzini mani ar to sātanu kubieti ;) Neesmu ne eksperte, ne par tādu uzdodos. Bet esmu gan izaudzinājusi vairākus suņus un iedomājies...esmu arī strādājusi suņu patversmē! WOW! Nevajag muldēt. Mums bija daudz problēmsuņu, kuri modernajā pasaulē mājās sēdējuši vieni gadiem ilgi ar minimālu komunikāciju ar savu saimnieku. Pēc kāda laika patersmē, ar smagu strādāšanu, šie sunīši paliek dzīvi, atrod jaunus saimniekus un dzīvo laimīgi. Tas ir pats stulbākais ko darīt - ja tu nespēj sniegt sunim pilnvērtīgi aprūpi, nedot viņu prom, jo redz ir žēl un ko tad citi padomās par tādu cilvēku, kas savu suni atdod. Stulbuma kalngals :)

Nav ko uzņemties atbildību, ja tu nepieļauj tajā brīdī, kad ņem to suni, ka pēc dažiem gadiem tu pazaudēsi darbu, īpašumu vai savu partneri, kurš palīdzējis suņa pieskatīšanā un audzināšanā?

Ja cilvēks dzīvo no algas līdz algai un viņam nav nekādi uzkrājumi, tad būtu ievērojami kritiskāk jāizvērtē savas iespējas pirms suņa iegādes!
Ja cilvēks īrē dzīvesvietu, tad pirms suņa iegādes ir jādomā par iespējām vēlāk atrast citu dzīvesvietu, kur varēs dzīvot kopā ar dzīvniekiem!
Ja cilvēkam nav neviena drauga/radinieka, tad pirms suņa iegādes ir jādomā, kam varētu atstāt pieskatīšanai suni!

Ja pieaudzis cilvēks nav spējīgs par tik vienkāršām lietām aizdomāties, tad viņam pēc būtības jau nevajadzētu uzņemties nekādu atbildību par citiem, jo acīmredzot viņš nav spējīgs pat sevi nodrošināt!

Man šķiet, ka Jūs baigi parspīlējiet . :)

Nespēju iedomāties atdodam savus suņus,kaut apzinos,ka man savos 22 gados tiem nevajadzētu būt 4 gabaliem.Mana dzīve būtu krietni vien vieglāka,ja man būtu tikai viens vai neviens,bet es bez suņa nevaru.Pirms diviem gadiem mana dzīve sagriezās par 180grādiem otrādi.Studēju pirmajā kursā,uz pirmā semestra beigām paliku viena dzīvoklī 20km no skolas,auto nav,jābrauc ar autobusu,suņi visu dienu vieni,bet tad tas vismaz sanāca normāls stundu skaits 8-9,otrajā semestrī 4 no 5 dienām es biju prom 12 stundas,atgriezos mājās,kur visi stūri piečurāti,piekakāti,miskaste izvilkta un izvazāta pa visu dzīvokli,smird kā bomžu midzenī,visam pa virsu vēl pūkas no saplēsta spilvena.Skaidrs,ka šādi turpināt nevar,suņi mokās,es mokos,jo pēc 12 stundu garas dienas,atbraucot mājās vēl staigāt ar suņiem,vākt to bardaku un vēl medicīnu mācīties-nav reāli.Varianti-atdot suņus un dzīvot kojās vai pamest studijas uz nenoteiktu laiku,bet paturēt suņus.Es izvēlējos otro.Jā,es esmu nokavējusi vairākus gadus no savas dzīves,es šobrīd būtu jau 3 kursā,taču dzīve grozās man par labu un es šoruden varēšu sākt studēt UN paturēt daļu no savas ģimenes.

Nu bet nejau visiem ir tāda situācija, ka dzīvo no algas līdz algai. Var būt arī tā, ka dzīvojuši labi, paņēmuši suni, maksājuši dzīvokļa kredītu. Pāris izšķiras, suns paliek pie viena no viņiem, kurš arī maksā kredītu. Cilvēks pazaudē darbu un nespēj nomaksāt kredītu, pazaudē arī dzīvokli. Tev tā liekas tik nerealistiska situācija? Tādas situācijas notiek ja ne ik dienas, tad pietiekoši bieži ;)

Ā un man nebija,kam palūgt atnākt un uzvest suņus,kaut blakus mājā dzīvoja drauga māsīca ar 7gadīgu meitu,māsīca strādāja plocijā un pati bieži vien nebija mājās,bet 7gadīgam bērnam es neuzticētu izvest pastaigā 3 suņus.Pilnīgi sveši cilvēki vispār nav variants,viņi viņus no dzīvokļa ārā neizvilktu.
wee,neviens nepārspīlē,tev vienkārši ir drausmīga attieksme pret suni kā dzīvu būtni un es nekādi nespēju saprast kādēļ tu vispār esi tādu paņēmusi,jo tev tāds nav vajadzīgs!Sunim nepietiek ar to vien,ka tu kaut ko viņam bļodā esi iebērusi.

Mans tēvs nemitīgi pārdzīvo to, ka nevar sunim vairāk laika veltīt, jo žēl, ka tātad 60 kilogramīgam zirgam ir jābūt vienam pašam mājās 5-6 dienas nedēļā no rīta līdz vakaram. Sunim arī nepieciešams kustēties, kaut ko darīt. Viņam tiešām paveicies ar kaimiņieni, bet ja tādas nebūtu? Tādēļ arī suņi mirst, nenovelkot pat līdz 10 gadiem, jo kustās tik daudz cik 5min pačurāt pie mājas un līdz savai bļodai aiziet.

Nu, ieliec savu kredītmaksātāju, neapmaksātāju pāra suņa vietā bērnu.
Kas notiek ar bērnu, kad cilvēks nespēj nomaksāt kredītu un pazaudē dzīvokli? Atdod citam, kuram labāks dzīvoklis?

Nu nezinu gan,mēs kad mainījām dzīvesvietu,meklējām tādu kur var dzīvot arī mūsu suņu sirsniņa. Tomēr dzīvnieciņš nav nekāda spēļmantiņa un ir pieradis pie saviem saimniekiem.
Ir reizes,kad mums suns paliek mājās ilgas stundas ,bet suns ir pieaudzis paciesties var, atrast risinājumu var,ja suni skait kā savu ģimenes locekli
P.s - suņuks gan smieklīgs bildē, es mīlu suņus un labprāt paņemtu visus pie sevis,ja vien būtu tāda iespēja (l)

Es zinu, ka suns ir suns . Sunim suņa dzīve , kā tad ar ķēdes suņiem ? un vispār , jā es liekot roku uz sirds uzskatu, ka suns nav cilvēks un nekad ar suni neesmu speciāli katru dienu staigājusi n-tās stundas, nu varbūt kādus gadu , em .. 10 atpakaļ , kad pati varēju caurām dienām pa parkiem tusēt

Pilnībā piekrītu.
Mūsējais mazais suņuks ir viens no aptuveni 9-17, staidzinam 2x dienā, brīvdienās gan ņemam līdzi uz izbraukumiem, pie vīra vecākiem izskraidīties. Kad esam vakaros mājās, neignorējam suni-spēlējamies iespēju robežās, mācam, izrādam mīlestību un rūpes un nepavisam neuzskatu, ka esam slikti saimnieki, jo suns dienu pavada viens. Jēziņ, tā tak ir katrā 2.mājā.:-)
Vienīgais, no nākamās nedēļas nestrādāšu, tad gan vairāk būšu ar suni un ilgāk staidzināšu, bet visu dzīvi esmu audzinājusi līdz šim suņus un arī laukos ķēdes suņus un reizēm man smīdina pārspīlētā attieksme pret dzīvnieku. Nu, nevajag arī pārspīlēt. Ja dzīvnieks ir mīlēts, aprūpēts un jūt saimnieka mīlestību, tad nekāda palikšana vienam viņam nekaitēs, ja viņš pie tā tiek pieradināts.