Dāvinām suņuku.

Nu, protams, var jau izdomāt visādas atrunas. Ārzemes nav šķērslis. Un arī tās divas dienas, kuras it kā cilvēks ir prom - viņš kaut kur ir un paliek. Ņemtu suni līdz.
Atzīsti, ir cilvēki, kuri pie pirmajām grūtībām un izdevīgā darba piedāvājuma mierīgu sirdi var atstāt savu dzīvnieku kādam citam. Es nenosodu, bet savus dzīvniekus mīlu kā savus bērnus un nekad nevienam ilgāk par nedēļu neatstātu un neesmu atstājusi. Tāpēc arī tāda attieksme.

Kaimiņiene var iet dēt!!! Lai sauc policiju un lai šie mēra decibelus. Dienā nav jādzīvo kapa klusumā..ja nepatīk, lai iet pastaigāties svaigā gaisā.

Man arī ir situācija, ka tagad mainu dzīvesvietu, iespējams uz mazāku dzīvokli...iespējams nesanāks jaunā darba dēļ daudz stundas pavadīt ar savu suni... Bet NEKAD savu suni nevienam neatdotu. Man viņš ir ļoti dārgs un mīļš. Nekādi apstākļi nevar būt šķērslis, lai atteiktos no dzīvnieka.

meooooww, tad nevajag uzņemties rūpes par dzīvnieku, ja nevari garantēt, ka par viņu parūpēsies Tu vai Tavs tuvākais.
Dzīvnieks tās ir finanses, gribi teikt, ja dzīvnieks saslimst arī ir izmetams un atdodams, jo par zālēm nevari samaksāt? Zini cik izmaksā dzīvnieku dakteris, dārgāk nekā cilvēkam! Ko tad? Lai priecājas, ka dzīvnieks neslimo.
Es to neatbalstu un protams, ka ceru, ka atradīs labus saimniekos jo esošajiem nav vajadzīga viņa mīlestība, jo nav nekādas atbildības. Darba laiks nav attaisnojums, tāpat kā citi aspekti par dzīvesvietas maiņu utm.
Ja suns rej un neklausa, tad vainīgs ir saimnieks, uz suņu skoliņu tad jāved un jāaudzina, un arī tas dārgi, vai ne, jo pirms ņem pat nepadomā kādas rūpes tas prasa, jo kucēniņš jau bija ņurcāms, tagad kad jāatver maciņš tad ir problēma.
Pie patiesas mīlestības pret dzīvnieku - neviens nepamestu. Esmu pārliecināta, saimniekiem tas suns vienkārši NAV vajadzīgs, palicis par apgrūtinājumu, tas arī viss...

SUŅA PROBLĒMA ATRISINĀTA.
Tikko saimniece piezvanīja un pateica, ka vairāki interesējas pēc sludinājuma un vieni esot atbraukuši, bet viņa nespējot skatīties, kā suņuks nolaidis ausis un kļuvis bēdīgs. Meklēšot citu risinājumu, bet suņuku neatdošot. :-);-)

Bet nu labi, lai izdodas atrast labus saimniekus, es vnk esmu suņu mīlis un man sāp sirds par pamesto dzīvnieciņu, par viņa salauzto sirdi, vilšanos. Es tiešām sev solu, ka suni neņemšu, ja nevarēšu par to rūpēties līdz galam. :-)

dzīves ritma maiņas nav attaisnojums atdod savu ģimenes locekli.
Skatos mājvietas un vienmēr skatos, tā, lai ari manam sunim tur būtu vieta. Braucu uz nedēļu prom- speciāli sarunāts cilvēks, kas 2x dienās pabaro, izvadā suni.

muļķības!!! Man, protams, prieks, ka daudzas no jums savus dzīvniekus neatdotu nevienam, bet realitātē ir dažādas situācijas. Nevajag visu pēc savas mērauklas spriest ;)

Es varu droši teikt, ja man būtu jauki kaimiņi ar suni, kas brauktu kaut kur prom uz kādu nedēļu, divām, ar mani varētu sarunāt, ka suni izvestu staidzināt :-) mana mamma teica, ka viņai ar mājas apkopēja ir palīdzējusi un suni vedusi staidzināt, un viņai suns ir liels, vecs, un rejošs, diemžēl tāds nu viņš ir, neaudzināts, bet nu mīļš tāpat :-)

Vispār, man jautājums tām, kurām ir suns. Jūs tā droši uzticat savas mājas atslēgas kādam?

mani arī šis izbrīnīja! jo man, piemēram, nebūtu neviena, kas varētu pa dienu atskriet un izvest pastaigā, un svešiem cilvēkiem, kaut kādiem studentiem, es neuzticētu dzīvokļa atslēgas.

svešiem cilvēkiem, kaut kādiem studentiem, es neuzticētu dzīvokļa atslēgas.

Man arī tas pats. Tas ir tas pats, kā vispār neslēgt dzīvokli.

Kad mana māsa aizbrauca ceļojumā, es speciāli no Rīgas braucu pie viņas barot un nodarboties ar mīluli, ja bijis, ka izbrauc atpūtā uz divām dienām, nav ne runas. Bet laikam tāpēc, ka paveicies, ka tas attālums nav tik liels, no citām pilsētām būtu protams, ka grūtāk, bet ģimene ir liela, un gan jau to lietu var atrisināt :-)

Savējiem, protams, uzticētu mājas atslēgu, bet jau svešiem. Tāpat es nesaprotu, kā var bērniem ņemt aukles un ielaist savā dzīvoklī. Laikam esmu pārāk liela baidule.

Es ar savu suni drīzāk dzīvotu kopā uz ielas, nekā atdotu viņu kādam. Suns taču kļūst par daļiņu no dvēseles, īpaši 2.5 gadu laikā. :(

Es ar savu suni drīzāk dzīvotu kopā uz ielas, nekā atdotu viņu kādam. Suns taču kļūst par daļiņu no dvēseles, īpaši 2.5 gadu laikā.

+++
Bet, par laimi, kā jau minēju, suņuka problēma saimniekiem atrisinājās. :D Lielie atdevēji. :D

Ārprāts, nu, vienmēr var atrast ne tik svešu cilvēku.
Omes māsīcas meitas dēla meita utt. Ja cilvēks ir viens kā pirksts, tad lai pērk kāmīti, kuram vieglāk atrast jaunas mājas.

Nevajag tik daudz filmas skatīties un paņemt auklīti, kas kā tāda ir sertificēta, nevis kaimiņmājas Taņu, kura nesen tur atvākusies.
Tikpat labi kā var dzīvokļa remonta laikā uzticēt atslēgas meistariem? Nu, var, jo nekas cits neatliek. Pēc tam vienīgi gudri būtu nomainīt atslēgu.

Vispār, man jautājums tām, kurām ir suns. Jūs tā droši uzticat savas mājas atslēgas kādam?

Man ir labi kaimiņi ( kad mēs esam prom vai kad viņi-regulāri puķes ejau laistīt. Un arī viņu dzivniekus aprūpēt- suns, zivis, jūrascūka).
Bet zinu, ka man nebūtu problēmas sarunāt ar sētnieci, kaimiņmājas iedzivotājiem. Vai kādu radinieku.

Sliktākajā gadījumā noteikti izvietotu sludinājumu par suņu staidzzinātāju.
Noteikti kāds skolnieks/skolniece būtu apmierināti par kabatas naudu.

Plus, Dievs mani sargājis no nekrietniem cilvēkiem, un parasti, lai arī saka, ka uz pieres nekas nav rakstīts, var tomēr redzēt, kas par cilvēku ir.

Manam tēvam ir labas attiecības ar kaimiņieni un šad tad viņa suni pastaidzina, arī nāk barot. Viņam gan ir 60 kilogrammīgs suns un ko darīt, ja nav kas grib/var staigāt, bet pašam ir jābraukā pēkšņi uz darbiem 2-3 dienas prom no mājām? Un tā ik nedēļu, dažreiz pat divas reizes? Nedzīvojam mēs pasakā, cilvēki. Situācijas ir dažādas un, protams, tie, kuriem nekas pat uz to pusi nav bijis domā, ka viss ir tik vienkārši, bet ne vienmēr var kaut ko sadomāt.

Kā arī.... jūs tiešām naivi domājat, ka tam dzīvniekam labāk dzīvot ieslēgtam mazā dzīvoklītī, kuru kaimiņš pabaro 2x dienā un iziet ar viņu ārā uz 5 min? Labi jā, dzīvnieks būs skumjšs kādu laiku, ja viņu atdos citam saimniekam, bet ja jaunie saimnieki pavadīs ar dzīvnieku vairāk laika kā vecie, tad ātri vien suņuks pieradīs un būs laimīgāks.

Tie, kuri saka, ka ne par kādiem apstākļiem neatdotu ir tikai egoisti, kas nevēlas atzīt, ka bija jāatdod savs dzīvnieks. Bet ja padomāsiet par to, kas labāk ir pašam dzīvniekam, nu diezvai situācija, kurā suni čurina un baro kaimiņš 5 min 2x dienā ir tā labākā :)

Kad mana māsa aizbrauca ceļojumā, es speciāli no Rīgas braucu pie viņas barot un nodarboties ar mīluli, ja bijis, ka izbrauc atpūtā uz divām dienām, nav ne runas. Bet laikam tāpēc, ka paveicies, ka tas attālums nav tik liels

Ne visiem radi dzīvo rokas stiepiena attālumā.
Un ja māsa dzīvotu Daugavpilī? Ko tad? Cik reizes nedēļā tad tu izbraukātu?

Jā, es esmu egoiste, man sāpētu sirds, ja nezinātu kur ir mans suns, kur viņš guļ un kā pret viņu izturas kaut kādi sīkie vai vecais, īgnais opaps.
Tāpēc arī man vēl nav suņa, kaut gan jau kopš bērnības par to esmu sapņojusi. Vajag mācēt paredzēt mazliet kaut ko uz priekšu arī.