Jo tā vajag

Protams, ka es sevi mīlu! Kā var sevi nemīlēt?

Man tas izpaužas ikdienas rūpēs par sevi, apmierinot savas fiziskās un garīgās vajadzības. Nesaprotu, kā var sevi nemīlēt, tādā gadījumā cilvēkam parasti ir kādas psiholoģiskas, depresīvas problēmas, kas attiecīgi jāārstē.

A es aizdomājos: Kā ir sevi nemīlēt? Iekaustīt, apsaukāt, nerūpēties par sevi? Kā tas izpaužas? Būt netīriem matiem, justies pastāvīgā haosā un neapmierinātai?

Es noteikti neesmu tā,kas fiziski dara sev pāri. Nē!! Tas drīzāk ir tā,ka nemaz neprotu atbildēt komplimentiem, neuzskatu sevi par labāko... tādi mazvērtības kompleksi drīzāk.

Nu, un tev tie kompleksi patīk? Es jautāju, jo mīlēt sevi, būt laimīgai ar sevi un pieņemt sevi kāda esi, lielā mērā ir izvēle. Un ir cilvēki, kas nemaz negrib būt laimīgi, jo būt nelaimīgam un kompleksainam ir foršāk nekā pašpietiekamam, jo tad var dabūt vairāk žēlošanas un uzmanības.

Man nepatīk pievērst sev uzmanību un nekad citu priekšā nečīkstu. Paturu pie sevis. Šeit nolēmu uzrakstīt,jo mani interesē citu viedoklis un pieredze.

Reizēm mīlu, reizēm nemīlu. Visu laiku čista nē, bet defaultā - laikam gan. Kad uzvedos stulbi, vai man ir netīri mati - tad nemīlu. Kad eju pa ielu un klausos Warrant - Cherry Pie vai esmu nesen paveikusi ko labu - tad mīlu.

Jā, izklausās, ka ar mani ir tāpat kā ar DāmasKundzi :)

Es arī nekad neesmu sapratusi sevis mīlēšanas pasākumu. Sevi neienīstu, neuzskatu, ka būtu nepilnvērtīga, neglīta vai citādi slikta, bet, lai teiktu, ka mīlu... :D

Pa lielam mīlu sevi, bet ir dienas, kad izvairos no spoguļiem, lai tikai uz sevi nebūtu jāskatās. :D Bet tas nav bieži, un visbiežāk viss ir čiki-piki! :)

Vai Jūs sevi mīliet?

Nemīlu.

Nu tad ar steigu sāciet mīlēt! ;-)

Es miilu citus vairaak,kaa sevi.Varbuut miilu sevi kaadus 50%.Man ir tieksme "sadegt darbaa" piemeeram!Skaidri zinu ,ka tas nav veseliigi.Nesakariigais deviigums...utt.Tas pozitiivais buutu-dziivoju veseliigu dziives veidu ,te varu teikt-miilu sevi.

Un ir cilvēki, kas nemaz negrib būt laimīgi, jo būt nelaimīgam un kompleksainam ir foršāk nekā pašpietiekamam, jo tad var dabūt vairāk žēlošanas un uzmanības.

Kaut kāds stulbums. Vispār jau kompleksus un raksturu nevar tā vienkārši kontrolēt ar on/off podziņu. Tas, ka tu sevi mīli un tev viss pa lielam ir kārtībā, nenozīmē, ka citiem ir tāpat, tāpēc nevajag mētāties ar tādiem apgalvojumiem. Viegli pateikt ''iemīli sevi'' cilvēkam, kuram ir zems pašnovērtējums, bet diemžēl, tā vienkārši ņemt un iemīlēt ir daudz grūtāk.

Ilgus gadus cīnījos ar šo problēmu. Man tomēr bija nedaudz citādāk - bija daļa manas personības, kuru es ļoti mīlēju un kura man sevī ļoti patika, un bija arī daļa, kuru ienīdu un vēlējos pilnībā izmainīt. Beigās izdevās iegūt līdzsvaru un šobrīd varu teikt, ka palielam sevi mīlu, bet tas nav tik vienkārši.

Vispār jau kompleksus un raksturu nevar tā vienkārši kontrolēt ar on/off podziņu. Tas, ka tu sevi mīli un tev viss pa lielam ir kārtībā, nenozīmē, ka citiem ir tāpat, tāpēc nevajag mētāties ar tādiem apgalvojumiem. Viegli pateikt ''iemīli sevi'' cilvēkam, kuram ir zems pašnovērtējums, bet diemžēl, tā vienkārši ņemt un iemīlēt ir daudz grūtāk.

+++


Man mīlēt sevi jēdziens nozīmē nevis staigāt ar tīriem matiem un nagiem, kā arī dzert vitamīnus un zāles slimības laikā, bet pieņemt sevi tādu, kāds Tu esi. Jau n-tos gadus neveiksmīgs pasākums

Palēnām sāku sevi iemīlēt!

Man sķiet, ka sevi mīlēt ir tas pats, kas mīlēt otru. Un es nerunāju par to, ka ķermenis ir templis, tieši pretēji. Sevi mīlēt nozīmē sevi apzināt kā personību. Kopt un veidot, protams - bet ir arī daļa sevis, kura grib slinkot. Sevis mīlēšana man asociējas ar sevis pieņemšanu. Ar to saprast - nevis sevis mīlēšanu caur otra acīm (arī sabiedrības), sevi mīlēt tādēļ, ka Tu esi Tu. Viss sākas ar to, ka saproti - otru Tu mīli ar mīnusiem un plusies, arī pati esi pelnījusi savas mazās vaļības.

Mani novērojumi arī rāda, ka tie cilveki, kuri sevi mīl, jo ir tik perfekti - pārsvarā krietni pārspīlē. Īstenībā viņi sevi nosloga un nomoka ar to savu mīlestību, viņi neatļaujas vaļības, viņi nemāk atslābt un katrs kritums vai nobīde no izsapņotajiem pieņēmumiem ir kā sitiens zem jostas vietas.

Mīlestība ir viegla. Galvenais ir saprast to Kā Mīlēt. Nevis dzīvot utopiskos spriedumos par to, ka mīlēt var tikai pareizo.

Es jau nesaku, ka tas ir vienkārši un ar on/off podziņu pārslēdzams. Darbs ar sevi nekad nav vienkāršs, bet tas vienmēr sākas ar izvēli - gribu turpināt tāpat vai gribu labāk. Man tas ir prasījis gan ilgu laiku, gan klusumu, gan vientulību, zaudējumus un pārdzīvojumus, gan arī milzīgu daudzumu dažādas literatūras, bet tā sajūta, ka tev savā ādā ir patiešām labi, ir brīnišķīga.

Man sķiet, ka sevi mīlēt ir tas pats, kas mīlēt otru

+faktiski mees miilam so sajuutu sevii.

Ja, es sevi milu. Gadu gaita esmu iemacijusies sevi pienemt visa pilniba un mans pasvertejums nav atkarigs no apkartejo viedokliem par mani.
Uzskatu, ka sevi milet , nozime par sevi spet parupeties- un emocionali daudz vairak ka fiziski ( jo fiziski ir vieglak un lielaka dala to tapat spej). Iemacities saglabat iekseju speku un rast balansu ar sevi ka cilveku, sievieti un personibu- man liekas, ta ir butiska sevis milesanas dala. Nelaut citiem panemt no tevis vairak ka nepieciesams , ta ka, beigas esi iztuksota un nelaimiga.
Domaju, ka cilveki, kas ir laimigi un harmonija ar sevi ari spej vairak dot citiem- pozitivo energiju, iedvesmu un miletspeju. No turienes drosi vien nak tas teiciens, ka vispirms jamil sevi , tad citi tevi miles. Jo pozitivais pievelk un atstaro.
Tikai tas viss nebut nenak viegli- tas ir darbs ar sevi ilga perioda.