Cīņa pret homoseksuālistu propogandu.

Ar ko tieši laulība ir svēta? Un kāds seksuālajai orientācijai sakars ar spēju audzināt bērnus?

Un tas, ka geji ir "mūsu sugasbrāļi" - jā... Pēc tavas loģikas - geji ir pretīgi, jo līdzīgi sievietēm un sievietes ir zemākas būtnes. Tu domā, ka ar to vien, ka esi piedzimis ar krānu, esi pelnījis cieņu? Pat ja tavi uzskati ir neargumentēti un tumsonīgi?

Pētījums par homoseksuālās „ģimenēs” uzaugušiem bērniem


Kādi izaug bērni, kurus uzaudzina homoseksuālisti? Atbilde uz šo jautājumu jau vairākus gadus interesē visus. Viendzimuma attiecību piekritēji kvēli apgalvo, ka bērniem ir pilnīgi vienalga vai viņiem ir mamma un tētis vai arī viņus audzina divi vīrieši (vai divas sievietes). Savukārt ģimenes vērtību aizstāvji, reliģiskās organizācijas, kā arī daudzi psihologi ceļ trauksmi un saka, ka bērni, kuri uzauguši homoseksuālu attiecību atmosfērā, ir psiholoģiski traumēti un dzīvē nepilnvērtīgi.

Tā kā viendzimuma partnerattiecību un vēl jo vairāk „laulību” legalizācija dažās valstīs sāka notikt salīdzinoši nesen, līdz šim nebija iespējams izdarīt no socioloģijas viedokļa objektīvus, zinātniski pamatotus slēdzienus, jo nebija vēl izauguši tādi bērni.

2010.gadā Teksasas universitātes (Ostina, ASV) socioloģijas doktors Marks Regnerus sāka savu nu jau slaveno zinātnisko pētījumu „Ar ko atšķiras izaugušie bērni, kuru vecākiem ir viendzimuma attiecības.” Savu darbu zinātnieks pabeidza pusotra gada laikā – 2012.gadā. Šī darba analīze turpinās joprojām, jo, pateicoties Mičigānas universitātei , šis darbs ir pieejams katram interesentam (http://ac.els-cdn.com/S0049089X12000610/1-s2.0-S0049089X12000610-main.pdf?_tid=b9f27086-9b96-11e2-9ebf-00000aab0f26&acdnat=1364908424_06e4aa24c5399777ab9cef8ee795a920 )

Pieņemu un respektēju katru cilvēku, gan veselu, gan ar dauna sindromu, gan homoseksuāli. Necienu tos, kas salīdzina homoseksualitāti ar pedofīliju. šiem cilvēkiem nav ne jausmas, par ko viņi runā.
https://www.youtube.com/watch?v=MYSVMgRr6pw
Šajā dziesmā homoseksualitāte ir plaši apspēlēta. Tas ir pasaules mākslīgi izveidots spiediens uz indivīdiem bez mugurkaula. Cilvēkiem galvā iepotēts, ka homoseksualitāte ir briesmu. Latvieši tādu lietu kā liberālismu nepazīst. Žēl.

Heimera pētījumu apšauba ne tikai tādēļ, ka viņš visai īpatnēji interpretē iegūtos datus; viņu apsūdz arī par zinātnieka ētikai neatbilstošu rīcību, ko varētu saukt par krāpšanos. Džons Krudsons (John Crewdson) laikraksta Chicago Tribune 1995. gada 25. jūnija numura pirmajā lapā rakstīja, ka kāds anonīms bijušais Heimera laboratorijas darbinieks apgalvo, ka, publicējot savu pētījumu žurnālā Science 1993. gadā, Heimers neatklāja visus iegūtos datus, bet gan publicēja tos izlases veidā. Krudsons ziņoja, ka pēc šīm apsūdzībām ASV Veselības un Humānā departamenta (United States Department of Health and Human Services) Pētījumu Godīguma pārvalde (Office of Research Integrity) ir sākusi izmeklēšanu.
Žurnālā Science publicētā rakstā par gēniem un uzvedību teikts šādi:
”Gēnu un vides mijiedarbība ir daudz sarežģītāka, nekā tas parasti tiek aprakstīts preses izdevumos, kas vienkāršoti runā par ”vardarbību izraisošiem” un ”inteliģenci nosakošiem” gēniem. Patiešām, jo vairāk mēs izprotam ģenētisko faktoru ietekmi uz uzvedību, jo vairāk tas mūs mudina no jauna novērtēt vides ietekmes nozīmīgumu. Tie paši dati, kas apliecina gēnu ietekmi, arī norāda, cik milzīga ir to faktoru ietekme, kuri nav saistīti ar ģenētiku.” (C. Mann, “Genes and behavior,” Science 264; 1687 (1994), pp. 1686-1689).
Lūk, daži no Džefrija Satinovera (Jeffrey Satinover) secinājumiem par tā dēvēto ”geju gēnu”:
§ Pastāv ģenētiski faktori, kas ietekmē homoseksualitāti, tomēr tas nozīmē tikai zināmu attālu saistību. Un ”attāla saistība” nekādā ziņā nenozīmē to pašu, ko ”cēloņsakarība”.
§ Nav nekādu pierādījumu tam, ka homoseksualitāte ir ģenētiski noteikta, un neviens no veiktajiem pētījumiem pats par sevi to neapliecina. To cenšas izdarīt vienīgi prese un daži zinātnieki publiskotajos audioierakstu fragmentos.

Šokējošās sekas

Pētījumā piedalījās 3000 pilngadīgi respondenti, kuru vecākiem bija viendzimuma seksuālās attiecības. Lai gan iegūtie dati bija šokējoši, kā tas arī bija sagaidāms, tomēr pirmo reizi kaut ko tamlīdzīgu pierādīja autoritatīvs zinātnieks no autoritatīvas universitātes un pats pētījums tika publicēts ne mazāk autoritatīvā izdevumā „Social Science Research”

Augsts venērisko saslimstību līmenis. Saskaņā ar publicētā pētījuma datiem 25% respondentu dēļ specifiska dzīvesveida ir vai ir bijusi saslimstība ar venēriskām slimībām. Salīdzinājumam normālu ģimeņu bērniem šis rādītājs ir 8%.

Nespēja būt uzticīgiem vienam dzīvesdraugam. Un lūk arī iemesls tik augstam venērisko slimību līmenim. 40% no homoseksuālistu audzinātajiem bērniem ir iecietīgi pret laulāto neuzticību. Analoģisks rādītājs normālās ģimenēs uzaugušajiem ir 13%.

Psiholoģiskas problēmas. Lūk cits šokējošs fakts – 24% viendzimuma pāru izaudzināto bērnu nesen bija plānojuši padarīt sev galu. Salīdzinājumam līdzīgas noskaņas ir 5% heteroseksuālu vecāku uzaudzinātiem bērniem. Tāpat jāatzīmē, ka homoseksuālistu uzaudzinātie bērni biežāk griežas pēc palīdzības pie psihologa – 19% pret 8% normālās ģimenēs uzaugušie.

Seksuāla vardarbība. 31% uzaugušo ar mammu-lesbieti un 25% uzaugušo ar tēvu-homoseksuālistu ir bērnībā tikuši piespiesti nodarboties ar seksu pret savu gribu (tai skaitā arī ar vecākiem). Heteroseksuālo vecāku gadījumā šis skaitlis ir 8%.

Traumēta seksuālā pašidentitāte. Visbeidzot rādītājs, kas apgāž mītu par to, ka viendzimuma pāru audzināšana neietekmējot seksuālo orientāciju. Tikai 60-70% respondentu sevi atzina par pilnībā heteroseksuāliem un tas ir pretstatā 90% normālās ģimenēs uzaugušo.

Regnerusu mēģina apklusināt

Interesant, ka tad, kad Regnerus vēl tikai gatavoja publikāciju, pret viņu tika uzsākta agresīva informatīva kampaņa. LGBT aktīvisti kategoriski pieprasīja nepieļaut pētījuma rezultātu publicēšanu. Aizgāja pat tik tālu, ka Regnerusu sāka apmelot un pieprasīja viņu atlaist no darba Teksasas universitātē. Pret Regnerusu nostājās arī vairāki viņa kolēģi.

Pēc tik agresīvas informatīvas kampaņas Teksasas universitāte izmeklēja pret viņu izvirzītās apsūdzības un rūpīgi pārbaudīja Regnerusa pētījuma datus. Papildus tika veikta pētījuma metodikas pārbaude. Gala rezultātā tika secināts, ka Regnerusa pētījums ir visaugstākās kvalitātes un atbilst visām akadēmiskajām prasībām.

Puišiem siekalas pa gaisu, kad ierauga lesbietes. Vot tas esot seksīgi..bet kāda starpība starp lesbieti un geju? Nekāda. Homoseksualitāte ir un paliek homoseksualitāte. Starpība ir cilvēku aprobežotībā un tupumā visā savā košumā.

Lūk Marka Regnerusa atbildes uz internetavīzes «Все Новости» uzdotajiem jautājumiem:

Kurš un kādēļ apšaubīja Jūsu pētījumu? Kurš veica izmeklēšanu un līdz kādiem slēdzieniem nonāca izmeklēšanas komisija?

Cik sapratu, Jūs interesē šeit, Teksasas universitātē veiktā izmeklēšana attiecībā uz zinātniskās ētikas ievērošanu no manas puses. Šāds lēmums tika pieņemts pēc tam, kad viens Ņujorkas sabiedriskais aktīvists un blogeris iesniedza sūdzību, apgalvojot, ka es esot pārkāpis zinātnisko ētiku. Universitātes zinātniski – pētnieciskā nodaļa veica izmeklēšanu un secināja, ka nav pierādījumu tam, ka es kaut kādā mērā būtu pārkāpis zinātnisko ētiku.

Kā Jūs skaidrojat LGBT aktīvistu uzstājīgos mēģinājumus panākt Jūsu atbrīvošanu no darba universitātē un aizliegt publikāciju?

Lieta tāda, ka ASV seksuālo minoritāšu tiesības un cīņa par viendzimuma „laulību” atzīšanu ir visai jūtīgs temats. Tieši tāpēc visi mana pētījuma tapšanas etapi bija caurspīdīgi. Bija piesaistīta arī plašsaziņas līdzekļu uzmanība. Gan es, gan darba tapšanas process bija kā zem mikroskopa. Es jau esmu atbildējis uz mana darba kritiku žurnāla «Social Science Research» 2012.gada novembra numurā. Visi ieinteresētie nozares speciālisti var analizēt pētījuma rezultātus un izdarīt savus secinājumus. Bet, kas attiecas uz pašiem pētījuma datiem, ko mēs publicējām, tad tie ir precīzi.

Vēl jāpiebilst, ka Regnerusa pētījumam tika veltīts viens liels raksts avīzē The New York Times. Tādējādi pasaules sabiedrība bez maz vai pirmo reizi ir ieguvusi autoritatīvus zinātnisku pētījumu datus, kas parāda to bērnu traģiskos likteņus, kurus audzina vecāki, kuriem ir homoseksuāli sakari.

Kas nosaka normālo?
NARTH viedoklis par normalitāti atrodams rakstā, kas īsumā izklāsta M.D. Ērvina Bībera (Irving Bieber) darbu ”Kā Amerikas Psiholoģijas asociācija nonāca pie lēmuma par homoseksualitāti” (”On Arriving at the American Psychiatric Association Decision on Homosexuality”). Rakstā uzsvērts, ka Dr. Bībers bija viens no centrālajiem dalībniekiem debatēs, kuru rezultātā homoseksualitāte 1973. gadā tika svītrota no psihiatrijas rokasgrāmatas. Viņa darbā aprakstīti psihiatrijas mēģinājumi pieņemt jaunu, ”pielāgotu” skatījumu uz to, kas ir normāls. Šajā laikā psihiatrija sāka atsacīties no daudzām klīniskajām teorijām, kas līdz tam bija vispāratzītas, jo sevišķi pārvērtējot psihoanalītiskās teorijas par neapzināto motivāciju. Izplatījās viedoklis, ka, ja nav iespējams samērā viegli un bez piepūles saskatīt, ka konkrēts psiholoģiskais stāvoklis izraisa ”ciešanas, spēju ierobežojumus un citas grūtības”, tad šis stāvoklis nav uzskatāms par garīgu traucējumu.
Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šāda teorija ir visai ticama. Tomēr viegli iedomāties, kas notiktu, ja mēs sāktu šo teoriju attiecināt uz, piemēram, pedofiliju. Vai laimīgais un pilnvērtīgi dzīvojošais pedofils ir ”normāls”? Dr. Bībers savā rakstā uzsver, ka psihiskā patoloģija var būt egosintoniska un pašam pacientam neizraisīt nekādas ciešanas un problēmas; sociāla efektivitāte, t.i., spēja saglabāt labas sociālas attiecības un efektīvi strādāt, ”var pastāvēt līdzās psihiskai patoloģijai, dažkārt pat garīgiem traucējumiem”.
Patiesi, kā jau ir norādījuši daži novērotāji, nebeidzamā politiskā dzīšanās pēc lielākas vienlīdzības ir noskaņojusi amerikāņus pret jebkuru atziņu, kas savā būtībā saistās ar vērtībām vai sekām; varam pat sacīt, ka mūsu kultūra sākusi noraidīt jebkādus uz nopietnu analīzi un vērtēšanu balstītus secinājumus, pasludinot tos par cietsirdīgiem un ”nedemokrātiskiem”. Tieslietu pētnieks Roberts Borks (Robert Bork) izsaka domu, ka demokrātija šādas sekas izraisījusi tādēļ, ka mūsu kultūra atsacījusies no savām jūdu-kristiešu saknēm, kuru pašos pamatos ir pašsavaldība un atbildība; tā rezultātā sākusi dominēt radikāla egalitārisma filosofija.
Dr. Bībers homoseksualitātes izsvītrošanu no Amerikas Psiholoģijas asociācijas Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas apraksta kā ”kulminācijas punktu sociālpolitiskajā cīņā par to, kas tika uzskatīts par homoseksuālistu cilvēktiesībām”. Viņš stāsta, cik grūti bijis noteikt īsto kategoriju, kurā ietilpst homoseksualitāte: vai tā ir attīstības gaitā radusies aizture vai slimība? Vai tie ir kādi strukturāli traucējumi, ģenētiska kļūda vai ieradums? Pēc saviem ilgstošajiem šim jautājumam veltītajiem pētījumiem Dr. Bībers secina, ka homoseksualitāti nevar uzskatīt par normālu seksualitātes izpausmi.
Geju aktīvistu grupas domāja, ka aizspriedumus pret homoseksuālistiem varētu iznīdēt vienīgi tad, ja viņus sāktu uzskatīt par normāliem. ”Viņi apgalvoja, ka homoseksualitāte ir priekšroka (preference), orientācija, tieksme; ka tā nav nedz trūkums, nedz kaut kas traucējošs, nedz slimība vai disfunkcija.” Dr. Bībers raksta, ka, lai tuvotos šim mērķim, ”geju aktīvisti izsmēja to psihiatru darbus, kas pauda, ka homoseksualitāte nav normāla, un apšaubīja šo psihiatru motīvus”.
Lesbiešu aktīviste Kamilla Palja (Camille Paglia) izsaka šādus novērojumus:
”Homoseksualitāte nav ”normāla”. Tieši otrādi, tā ir izaicinājums normai… Daba turpina eksistēt neatkarīgi no tā, vai tas akadēmiķiem patīk vai ne. Un dabā vairošanās ir vienīgais nelokāmais likums, un tā ir norma. Mūsu ķermeņi ir izveidoti, lai vairotos; neviens nepiedzimst kā gejs. Šāda doma ir pat smieklīga! Homoseksualitāte rodas pieraduma ceļā, un tā nekad nav iedzimta īpašība. Mums vajadzētu būt pietiekami drosmīgiem, lai nopietni apsvērtu domu, vai homoseksualitāte patiesi nerodas attīstības procesa apstāšanās pirmspubertātes periodā, kad bērni parasti vairāk draudzējas ar sava dzimuma vienaudžiem. Arī gejiem nevajadzētu apgalvot, ka homoseksualitāte ”nav saistīta ar izvēli” un ka homofobiskā sabiedrībā neviens neizvēlētos kļūt par geju. Tomēr jebkura veida uzvedību ietekmē izvēle, neatkarīgi vai uzvedība saistīta ar seksualitāti vai ko citu. Ir jāpieliek zināmas pūles, lai veidotu attiecības ar pretējo dzimumu; tas var šķist vienkāršāk un drošāk ar tā paša dzimuma personu. Tātad jautājums ir par izvēli starp izaicinājumu vai ērtumu.”
Pirms vairāk nekā 50 gadiem tika izveidota ļoti vienkārša definīcija, ka ”normāls ir tas, kas funkcionē saskaņā ar mērķi, kura dēļ tas radīts”. Diezgan viegli saprast, ka homoseksualitāte šai vienkāršajai definīcijai neatbilst.

Mony - kāds ir tā palaga avots? Respektīvi, kura geju nidēju lapa :-D Tādas tendenciozas kompilācijas ar labi izvēlētiem un atlasītiem datu avotiem var ražot un ražot, tas jau nenozīmē, ka tā ir taisnība.

Ārstēšana
Mūsdienās bērniem visā attīstītajā pasaulē sākot ar bērnudārzu un beidzot ar augstskolu tiek mācīts, ka homoseksuāls dzīvesveids ir normāla, veselīga izvēle, kam nav citu trūkumu kā vien sabiedrības noraidošā attieksme. Apmulsušie pusaudži tiek iedrošināti izmēģināt homoseksuālas attiecības vecumā, kad viņi paši nav vēl gatavi pieņemt svarīgus lēmumus par savu turpmāko dzīvesveidu. Ja viņi meklē palīdzību, tad viņiem tiek paziņots, ka homoseksualitāti izārstēt nav iespējams.
Bērniem, kam nav izveidojusies skaidra apziņa par savu dzimumidentitāti, neviens vairs nepalīdz apjaust savu bioloģisko dzimumu vai sarast ar sava dzimuma vienaudžiem, no kuriem tie vairās. Tā vietā vecākiem tiek pateikts: ”Ar jūsu bērnu viss ir kārtībā, vienīgā problēma slēpjas sabiedrības attieksmē.”
Kad geju atbalstītāji publiskās debates par ”tiem, kas tā dara” pārvērta debatēs par ”tiem, kas tādi ir”, viņiem veiksmīgi izdevās iebiedēt opozicionārus, tos sākot apvainot aizspriedumos, tumsonībā un naidīgumā. Tā rezultātā vairums cilvēku, kas ir pārliecināti, ka jāaizstāv pašsaprotamā realitāte - tāds attiecību modelis, kas balstās uz attiecībām starp sievieti un vīrieti, tiek piespiesti klusēt un izvairās savas domas darīt zināmas publiski.
Dr. Bērds (Byrd), NARTH viceprezidents, savā laikrakstā Salt Lake City Tribune publicētajā rakstā uzdod šādus jautājumus:
”Vai fakts, ka kāds cilvēks ir homoseksuāls, ir negrozāms? Vai homoseksualitāte ir patstāvīga, vai arī tā pakļaujas centieniem kaut ko mainīt? 1973. gadā pieņemtais lēmums svītrot homoseksualitāti no Amerikas Psihiatrijas asociācijas Diagnostikas rokasgrāmatas atstāja graujošu iespaidu uz turpmākiem pētījumiem šajā jomā. APA lēmums netika pieņemts tādēļ, ka būtu parādījušās kādas jaunas zinātniskas atziņas; īstenībā, kā to atzina arī geju aktīvists un pētnieks Simons Levejs, ”nav apšaubāms, ka spēks, kas mudināja APA svītrot homoseksualitāti no slimību saraksta, bija tieši geju aktivitātes”. Pārlūkojis izdarītos pētījumus, Satinovers secināja, ka 52% gadījumu, kad pats pacients vēlējās atbrīvoties no homoseksualitātes, ārstēšana bija sekmīga. Pazīstamie seksuālo jautājumu pētnieki Māsterss (Masters) un Džonsons (Johnson) pēc piecu gadu pētījumiem ziņoja, ka ārstēšana bijusi veiksmīga 65% gadījumu. Vēl citi zinātnieki konstatējuši, ka ārstēšana vainagojusies panākumiem no 30 līdz 70% gadījumu.”

Dr. Roberts L. Spicers (Robert L. Spitzer), plašāk pazīstams kā cilvēks, kurš ievērojami sekmēja APA 1973. gada lēmumu par homoseksualitātes svītrošanu no Diagnostikas rokasgrāmatas, 2001. gada 9. maijā ikgadējās APA sanāksmes laikā publiskoja jaunu, izaicinošu pētījumu. Pēc tam, kad viņš 1999. gada APA sanāksmē bija ticies ar vairākiem bijušajiem gejiem, kas bija ieradušies, lai pierādītu, ka homoseksualitāti var izārstēt, Dr. Spicers nolēma veikt pētījumu par bijušajiem homoseksuālistiem, lai pārliecinātos, vai homoseksualitāte patiešām ir ārstējama. Par pārsteigumu pašam pētniekiem tika konstatēts, ka 67% bijušo homoseksuālistu, kas pirms ārstēšanas bija tikai reti vai pat nekad jutuši pretējā dzimuma valdzinājumu, pēc ārstēšanas bija spējīgi uz kvalitatīvu heteroseksuālu dzimumdzīvi. Gandrīz visi aptaujātie vīrieši atzina, ka tagad jūtas daudz vīrišķīgāki, tāpat arī sievietes teica, ka kļuvušas sievišķīgākas arī pašas savās acīs.
Dr. Spicers pētījumu noslēdza ar šādiem vārdiem: ”Pretēji sabiedrībā vispārpieņemtajiem uzskatiem daži augsti motivēti indivīdi, izmantojot daudzveidīgus ārstēšanās paņēmienus, ir spējīgi panākt būtiskas izmaiņas dažādajos uz homoseksuālu orientāciju norādošajos simptomos un uzsākt kvalitatīvu heteroseksuālu dzimumdzīvi.”
Vairums respondentu atzina, ka reliģijai viņu dzīvē ir ļoti nozīmīga loma, un līdz pētījuma beigām aptuveni trīs ceturtdaļas vīriešu un puse sieviešu bija heteroseksuāli apprecējušies. Vairums bija tiekušies pēc izmaiņām tādēļ, ka homoseksuāls dzīvesveids nebija spējis sniegt emocionālu piepildījumu. Daudziem ciešanas bija sagādājušas nepastāvīgas attiecības, neizvēlīgums attiecībās, nespēja dzīvot atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai; daudzi bija vēlējušies noslēgt (vai saglabāt) laulību ar pretējā dzimuma personu.
Visbiežāk pirmos divus gadus šo cilvēku pūles nevainagojās nekādiem panākumiem. Respondenti uzsvēra, ka viņiem palīdzēja bērnības un ģimenes pieredzes analīze, lai saprastu, kā šie faktori varētu būt ietekmējuši viņu dzimuma identitāti un seksuālo orientāciju. Arī sava dzimuma pārstāvju sniegtos padomus, uzvedības un grupu terapiju viņi nodēvēja par ļoti būtiskiem faktoriem.

es noteikti neesmu pret. lai katrs dara ko grib,bet tomeer reklaama sim visam jau tiesaam paliek paaraak liela....

Mony - pats/pati vispār esi izlasījis visu to bulšitu, ko te kopē iekšā jeb vienkārši gribi izskatīties ļoti "gudrs" un tikai bliez iekšā visu pēc kārtas?

Viņš grib izlikties gudrs!

Tikai tā īsti nesanāk :D

tas jau bija gaidāms, ka geju aktīvistēm nebūs pretargumentu pret zinātnieku, ārstu sacīto

tikai naids, vārīšanās un zinātnisku pētījumu saukšana par bullshitu

varat vairs pat neatbildēt man, jūsu komentārus es un citi normālie lietotāji neuztversim nopietni, bet tikai kā agoniju, zaudējuma agoniju

Mony - viens zinātnieks saka to, cits - kaut ko pilnīgi pretēju. Tas, ka tu es iekopē viena teikto, nenozīmē, ka simts citi nebūs ar saviem pētījumiem pierādījuši pretējo.

Smieklīgi lasīt, ka Tu sevi dēvē par "normālo lietotāju" :D

Ok, Mony, vairs tev neatbildēsu, principā izlikšos, ka tu neesksistē, bet tad tu apsoli, ka tu man vairs nesūtīsi privātās vēstulītes ar draudiem piekaut un izvarot un seksuāli pazemojošiem epitetiem, labi?