Grūtnieču BEZTĒMA

Havaja, paij! Būs labi! Tev vienkārši sakritis viss reizē. Laiks vēl tāds nekāds.. Turies! ;-)

Sveikas,toposas maminas.No 22.augusta dodos dekreta.Daktere sarakstija to zilo lapu,gribeju pajautat vai dodoties uz vsaa man ta lapa ir vienkarsi janodod ka parasta slimibas lapa vai bus jaaizpilda vel kadi papiri?

Meitene-Zeltene - Jāaizpilda lapa. :)

Meitene-Zeltene - painteresējies darba devējam vai viņam nav nepieciesama B lapas kopija. Tas vsaa (var arī no interneta izprintēt lapu) jāaizpilda iesniegums par pabalsta pieskirsanu (gandrīz vai tāpat kā ar parasto slimības lapu). :-)

AG-paldies!

Sveikas cosmo dāmas. Ļoti ilgi šeit biju pasīva, bet atjaunoju profilu šīs diskusijas dēļ. Cerams pavisam drīz, oficiāli pievienošos jūsu grupiņai. Četri testi, visi pozitīvi. Priekšā vizīte pie ārsta un USG. (l)
Katrā ziņā, esmu ļoti laimīga un, ja godīgi ir ļoti grūti to turēt noslēpumā, no radiem un draugiem, bet es turos. :-D

Jums arī vilka vēdera lejasdaļu, kā pirms menstruācijām? Man ik pa brīdim ir šī velkošā sajūta.

Jā, es pat teiktu, ka sāpes bija nežēlīgas, gaidīju kad sāksies menstruācijas, tā arī nesagaidīja turpmākos 10 mēnešus. :D
Sveicu Tevi bariņā MačuPikču! (l)

Man bija jābūt pirms 5 dienām. Tā kā reizes man ir neregulāras, biju pat piemirsusi, kad tūlīt jābūt. Testu nopirku, jo pa nakti sāpēja krūtis, principā nekad nebija sāpējušas. Tagad pievienojās tā velkošā sajūta, briesmīgi pūšas vēders un nemitīga izsalkuma sajūta, it kā kuņģis pie mugurkaula būtu pieaudzis.
Domāju HCG pagaidām nav jēgas nodot. Ar 4 dažādas firmas testiem viss skaidrs.

Apsveicu, MačuPikču! :)
Es jau esmu aizmirsusi, kāda bija tā sajūta, kad nezini 100% par grūtniecību un galvā ir tūkstošs un viena doma, bet man patika tā sajūta. (l)
Es jau trešo dienu dzīvoju ar domu, ka tūlīt jāsākas dzemdībām. :D Katra interesantā sajūta liek domāt, ka IR, bet nekā vēl nav! :D Nu labi, man laikam vēl mazliet jāpaciešas. :)

MačuPikču - No sirds sveicu! :)) Man sāka vilkt vēderu kā pirms MR kādas 5dienas pirms ierastā laika, tā kā man nekad MR nesākās vairāk kā 2 dienas ātrāk, no ierastā datuma, tad uztaisīju testu, un bija ļoti, ļoti blāvs - pats sākuma posms. Lieki teikt, ka MR nesagaidīju :D, toties vēderu man tā vilka kādy mēnesi, līdz sāku lietot Magniju un Duphastonu ( jo bija arī zems PG) :)

Tagad atceros kā sākumā bija tāds vājums un nogurums, ka 19.00-20.00 gāju gulēt. :-D Tagad atlikušo laiku šķiet vispār nevaru piedabūt sevi gulēt... vakar arī tikai divos naktī aizgāju gulēt, skatījos olimpiskās spēles (par ko brīnos, ka man interesē visādas vindrošanas disciplīnas. Interesanti) Bet nu jā, jūtos visu laiku moža, miegs nenāk vispār, grozīties gultā nepatīk, katrs pagrieziens ir kā liels izaicinājums, lai arī vēders nav liels, tomēr grūti grozīties. Laikam izmēram nav nozīmes. :-D Sākas panika par to, ka nezināšu to un šito. Tad atkal nomierinos, tad atkal sastresojos un tā visu laiku.
Izbesīja domāšana par to, pie kura daktera pierakstīt bēbi, mana ģimenes ārste ir mega cool un viņas prakses vieta atrodas 5 minūšu braucienā no manis, ar kājām 15-20min. Vakar paprasīju vai ņems mazo uzskaitē pie sevis. Teica, ka ņems, bet bez mājas vizītēm, es saku - bet tuvu takš, viņa paskaidroja, ka daudzi tā saka un beigās viņa raujas uz visām debespusēm, ko es arī saprotu (es neesmu viņas darbības teritorijā, lai arī praktiski blakus dzīvoju)... paskatījos, kas pa dakteri pienākas pēc adreses un viņas prakses vieta ir ellē ratā un tur testies es negribēšu + internetā nav nevienas pašas pozitīvas atauksmes, tādēļ laikam jaunnedēļ iešu pie savējās un teikšu, ka ņemšu viņu, jo patīkams cilvēks, labs ārsts un nenormāli tuvu. Izrunāju arī ar vīra māsu, trīs bērnu mammu, un viņa teica, ka manā vietā ņemtu to dakteri, kas man jau ir pašai. Par pirmo vizīti - vīra māsa teica, ka viņas ārsts esot vispār aizmirsis, ka jāatnāk uz mājām, tad nu pašas brauca un ja jau brauksim ar mazo no Jūrmalas uz Rīgu pēc dzemdībām, domāju, ka nekas traks nebūs doties 5min izbraucienā uz apskati pie dakterītes.
Tik gari sanāca, iespējams tas nevienam neinteresē, bet tas šobrīd nodarbina manu prātu un gribējās "izlikties" kaut kur.:-D
Vakar visu dienu skatijos visādus dakterus un baigi traki ar tām izvēlēm...visiem vienalga, neviens negrib ņemt bebi. Un privātprakses, atvainojiet, dažiem bija maksa par konsultāciju pa telefonu apmēram 40eur, nē paldies.:-D:-D

Sveikas. Jau labu laiciņu klusiņām palasu diskusiju un šeit ir forša gaisotne (sākumā biju cāļa grupiņās- nezinu tur viss tā drūmāk liekas :-| ) Par mani mēs tagad esam 11 nedēļās (nākamnedēļ būs pilnas 12. nedēļās, kad arī būs lielā usg skatīšanās. Reizē gan nepacietība, gan mazas bailes iezogas, lai viss būtu kārtībā... Esmu sev nosolījusies nestresot, jo grūtniecības pat sākums bija stresains dēļ zemā PG, bet vienalga uznāk kkādas bailītes un vēl darbs nervus kutina, bet cenšos :)
Un priecājos, ka man laikam pagaidām nav izteiktas nekādas hormonu vētras vai arī tam vēl par agru? (s)

Un priecājos, ka man laikam pagaidām nav izteiktas nekādas hormonu vētras vai arī tam vēl par agru?

Pirmajā trimestrī es arī biju ļoti adekvāta. Draugs pat teica, cik es mierīga palikusi, neesmu vairs tik nervoza utt. Otrajā trimestrī gan sākās puņķi un asaras par visu ko - viens ne tā pateikts vārds un man asaru jūra. Iesoļojot trešajā trimestrī atkal atgriežos pie adekvātajiem cilvēkiem :D Un atceros kā arī centos neuztraukties utt. Bet reāli nodzīvot vairāk kā 9 mēnešus bez stresiem, nu ir gandrīz neiespējami. Pietam, jo vairāk centos neuztraukties, jo sākās uztraukums, vai tik es neuztraukšos un nenotiks kas slikts :D Vismaz man nav izdevies līdz šim nodzīvot bez uztraukumiem, visādām sadzīviskām nebūšanām, kas grūtniecības laikā vēl vairāk uzsit pa nerviem. Esmu balsī raudājusi, bijusi satraukusies, bet nu tā dzīvē notiek. Es cenšos sevi noskaņot, ka tāpat kā mani smiekli, prieks un laimes sajūta, arī skumjas vai satraukums, veido mazuļa emociju pasauli, caur mani viņš iepazīst dažādas sajūtas un emocijas.

Piemeram,es par grutniecibu uzzinaju tikai pateicoties intuicija,menesreizes vel pat nekavejas,vienkarsi jutos savadak ka parasti.Kad mr kavejas divas dienas,uztaisiju grutniecibas testu,lai parliecinatos un ieraudziju otru blavu svitrinu.Par cik pirms tam biju piedzivojusi SA,drausmigi baidijos,ka tas varetu atkartoties.Pec paris dienam uztaisiju vel vienu testinu,lai parliecibatos,ka viss labi,jo drausmigi vilka muguru un vederu.Nu un tad jau capoju uz pirmo viziti pie ginekologes,kura bija diezgan skeptiska,jo grutniecibas laiks bija loti mazs un vareja gadities visadi pec dakteres teikta.Pirmaja usg ari redzeju tikai tadu mazu komatinu un prasiju arstei vai tiesam esmu stavokli!:-DTagad jau iet 31.nedela,tuvojos finisam un esmu laimiga,ka satiksu so berninu!:-)

Aizmirsu pajautat,vai Jus saglabajat savus grutniecibas testinus?Es ka mulke savejos izmetu ara,kad parvacos.Tagad nozeloju!:-(

Jā, saglabāju.

Izmetu, nelikās un neliekas tik svarīgi.. :) Būs taču USG fotogrāfijas, tās man šķiet ir patīkamāk gan skatīt, gan rādīt, gan saglabāt.

Es savu saglabāju.

Sveikas, meitenes!
Eh, dzīve ir TĀĀ mainijusies līdz ar mazulītes ienākšanu pasaulē! Ir gan grūtāki, gan jaukāki - vieglāki brīži, bet to jau mēs visas zinam :)
Dzemdības bija ierosinātas, pēc ierosināšanas devos mājās, nejutu nekādus priekšvēstnešus... aizgāju gulēt ap 12 un pamodos 2:30 naktī, jūtot ka visa gulta slapja :D Kamēr sapratu kas par jokiem! :D draugs ar pārbijies. :D Aši sazvanīju slimnicu un braucām. Ap 4 bijām slimnīcā kur man klausijās toņus, asinsspiedienu mērija utt. Sāpītes bija, bet pavisam nelielas. Tā nosēdējām līdz 7 vai 8. Pamanīju, ka ūdeņi bruni paliek, pēctam zaļi. Aizsūtija mani uz dzemdibu nodaļu kur atkal toņi un pārbaudīja atverumu. Tad bija tikai 2cm, kas bija maz, un tapēc ārsts negribēja riskēt un teica ka jāstimulē. Sākumā bija ok, domāju, ka izturēšu bez atsāpinātĀjiem. Nekā, vēlāk palika trakāk - elpoju gāzi. Tā tik domas novērsa :D kontrakcijas palika stiprākas un intervāli mazaki. Sāpēja nu ļoti, ļoti. Domāju, ka nemocīšu sevi, paņēmu atsāpinātāju diamorfiju. Tad sākas tādi pigori :D Kontrakcijas jutu tikpat stipri, bet starplaikos vnk izslēdzos momentā :D plus vēl visādi "gļuki" bija, likās ka runāju un stāstu kko, bet īstenībā ne. :D kko tādu nebiju gaidijusi. Bet vismaz laiks aši pagāja - no 12 līdz 3iem neko neatceros īsti. Ap 2 vai 3 sāku just, ka jāspiež, bet man neļauj.. Velāk jau kad pārbaudīja atvērumu, teica lai spiežu un tad nu 15:31 piedzima meitiņa peciņa - 3905g un 50cm. Izspiešana bija ļoooooti sāpīga. Tiku pie nopietniem plīsumiem un zaudeju litru asiņu.
Tagad jau no pagājušās piektdienas esam mājās, iepazīstam viena otru, iet grūti, bet tas viss to atsver, kad paskaties uz mazo mīlulīti. (l)
Visām, kuràm priekšā šis notikums - novēlu, lai viegli un ātri! Man bija pailgi un sāpîgi, bet nu neko, lēnām jau sāk aizmirsties! :D :)