Runājot par vīru dzemdībās, es, goda vārds, nevaru iedomāties, kā es to visu būtu izcietusi bez viņa klātbūtnes. Jā, variet mani uzskatīt par vāju vai ņuņņīgu, bet man tiešām ļoti noderēja iespēja ieķerties kādam rokā, paprasīt pasaukt vecmāti, padot padzerties, savākt man matus astē/pieturēt, kad likās, ka vemšu utt. (t) + vīrs man nemitīgi palīdzēja atcerēties elpot, jo es pie sāpēm aizturēju elpu, kas nav pareizi. Ja to būtu visu laiku jādara vecmātei - es noteikti norautos no viņas, jo viņa vispār tāda paskarba/tieša bija :D Man īpaši nepatīk, ja man pieskarās, kad man ir slikti (masē kaut ko utt.), bet tas, ka viņš ar mani kopā elpoja ļoti palīdzēja. Pirms tam es būtu teikusi, ka viņa elpošana būtu smieklīga, bet tajā brīdī likās zelta vērtē.
Kopumā jāsaka, ka savā mazpilsētā īpaši nejutu attieksmes maiņu brīžos, kad vīrs bija/nebija klāt..varbūt mazdrusciņ, mazdrusciņ.
Jā, viņš redzēja mani vāju, uz sabrukšanas robežas (likās, ka ģībšu), redzēja arī savu devu vēdera izejas (s), bet viņš nekad nav šausminājies par tādām lietām un neticu, ka šobrīd mani neuzskata par pievilcīgu/seksīgu vai tml., jo mīlestība stāv pāri tādām lietām.. (l) vienīgais, par ko priecājos, ir tas, ka viņš neredzēja placentu. No tās gan, manuprāt, var izvemties..:-D:-D:-D nesaprotu, kā slavenības var viņu pēc tam ēst/dzert kokteiļos. Šausmas!