Grūtnieču BEZTĒMA

Es beidzot sagaidīju savu smieklu lēkmi. Ja pirms tam bieži raudāju, tad šodien naktī pamodos no histēriskiem smiekliem. Tik ļoti smējos, ka vaigi sāpēja, bet tā arī nesapratu par ko... :) bet tas viss man tik ļoti uzlaboja šodienu, ik pa laikam gribās pasmeities. :)

Man rit 15. nedēļa un sāk parādīties puncis. Jāsāk domāt par garderobi, krūšu dēļ jau reti kas vairs der.. Kur jūs pērkat grūtnieču apģērbu (neskaitot H&M, Bērnu pasauli)..?

Jap, špilkas. Man vienmēr bijušas kurpes uz augstiem papēžiem. Cerams neapniks man no skatīšanās vien un jau nākamvasar varēšu likt lietā. Tagad meklēju skaistas sandales. :D

Es atkal šodien aizdomājos, ka pirmajā grūniecībā nejutu dēla kustības. Nezinu, reizes 5cas pa visu grūtneicību. Bet tas ir svarīgi, bet nezinu, kā būs ar otro...

Kādā termiņā jūs sākāt teikt vecākiem un draugiem, ka gaidāms bebis?
Man gribās ātrāk iepriecināt vīra vecvecākus, jo šie jau baigi gaida mazmazbērnu, bet netieku gudra vai labāk nebūtu pagaidīt līdz 12 nedēļai :-/

mums bija iespēja teikt agrāk, bet es iekšēji vienkārši nejutos labi (nebija miers par to), jo nebijām pārkāpuši 12 nedēļu slieksni (teicām, kad bija 13.nedēļa).

kā lasīji, citi dalās ar kolēģiem labajās ziņās jau 7.nedēļā, kas, manuprāt, īsti prātīgi nav (t)

Teddy, mēs neesam vēl teikuši. Vienīgi mana māsa zina. Neviena tuvākā draudzene vai bijušie kolēģi, ar kuriem man ir foršas attiecības. Manā ģimenē vienam bērniņam sanāca dzīvoties vairākus mēnešus pa BKUS, kas bija smagi visai ģimenei, līdz ar to nekādus "iepriecinošos" jaunumus necēlām galdā.

Teddy, abām mammām mēs pateicām līdz 12 nedēļa.. precīzi neatceros kura nedēļa bija, bet nu diezgan agri, jo lai vai kā pat ja nu kas nedod dievs tad mammas vienmēr sapratīs un atbalstīs un palīdzēs. Pārējiem gan draugiem un radiem paziņojām pēc 12 nedēļas. Bet ir daudzi radi, kuri vēlaizvien nav lietas kursā un jau 22 nedēļa.. darbā arī kolēģiem vēlu pateicu ap 17 nedēļu sanāca, ka neviens neievēroja (priekšniecībai protams laicīgāk)

Es domāju, ka ir jāpaļaujas uz savu priekšnojautu un tā nekad nepievils un tiem cilvēkiem uz kuriem vari paļauties un pāvēstīt kā labas tā arī sliktas ziņas var droši pavēstīt jau pirms 12 nedēļas vismaz es tā vadījos.. :-)

Robīte man kļuva ļoti interesanti kā tikai kādas piecas reizes pa visu grūtniecību juti bēbīti? tik maz reizes? Vienkārši man jau satraukums, ka es kādu dienu mazāk jūtu mazo bumsamies..
Vienkārši interesanti vai tā arī var būt ka nejūt bēbīti katru dienu, bet ik pārdienām.. :-)

Saule22, nu man ir ļoti liels liekais svars, iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc nejūtu, kaut gan nezinu...
varbūt bija ļooooti mierīgs?
tiešām nezinu.

Es savai mammai pateicu uzreiz nākamajā dienā kā uzzināju, vīramātei mazliet vēlāk, bet nu pirmajā reizē kā braucām pie viņas ciemos pēc uzzināšanas. Domāju, ka pašiem tuvākajiem var teikt uzreiz, bet svešākiem labāk pēc 12. nedēļas.

Pati pirmā uzzināja mana mamma, to viņai pateica mans draugs. Nevarēju saņemties, bet gribēju, lai viņa zin. Protams līdz ar to zin arī omīte un opaps. Zin drauga vecāki un mana māsīca.
Ir divas draudzenes, kurām vēlētos paziņot, bet kamēr neesmu bijusi uz pārbaudēm tikmēr negribas celt lieku ažiotāžu. (t) Pie tam viena no viņām jau vairāk kā gadu cenšas tikt pie bēbja, a, mums tā pus pa jokam sanāca. Pēc tam arī noteikti nekliegšu visai pasaulei, ka esmu gaidībās.

Mēs vēlu pateicām citiem. Saviem vecēkiem pateicu kādās 8 nedēļās, bet vīra vecākiem laikam tikai ap 16.nedēļu, darbā arī 16. vai 17.nedēļā. Jo tāpat jau visi sāka aizdomīgi skatīties. Man puncis ļoti ātri sāka augt.

Tās, kuras maz jūt kustības, daudz zaudē. :( Man dikti patika, kad bēbis bungojās (l)

Es gan nejutos slikti, tikai tik, ka tā apziņa, ka tas it kā ir svarīgi...
Pirmkārt, man neko nespārdīja, nečamdīja, negrieza otrādi... un tās dažas reizes, kad bija, tādas jocīgas.... :-D

Mēs ātri pateicām. Man aut kā gribējās savējiem pateikt. Tā nu mammai pateicu tajā pašā dienā pēc pozitīvā testa, 5. nedēļā un vīra radiem 6. nedēļā, pārējiem neko neteicu, ja redzēja vai nojautā, tad jā, bet speciāli- es esmu stāvoklī neteicu. Uz tām 12 nedēļām pateicu darbā vadītājai un viss. ā, un draudzenei arī pateicu, nu katrā ziņā tiem, kuri 100% priecājās līdz ar mani.

man pēdējās nedēļās lika skaitīt kustības, man ļoti patika kā mazā pa punci šiverējās un puncis līgojās līdz. :)

Vecākiem nācās pateikt ātri, jo bija sarežģijumi, kad jābrauc uz slimnīcu, bet vīrs tolaik vēl tikai lika tiesības un tad nu mani vecāki veda. Un zāles varēja dabūt tikai Rīgā (kur, savukārt, dzīvo vīra vecāki). Citiem pateicām vēlāk, laikam, kad tas pirmais trimestris bija beidzies, dažiem vēl vēlāk.

Vecākiem uzreiz līdz ar otro svītriņu un ginekologa apstiprinājumu.
Darbā pēc pirmā skrīninga 12 nedēļā, gāju uz darbu ar kūku!

Pirmo bērnu ilgāk turēju noslēpumā, ar otro gan klačojos vairāk! :-)

khkh, tiešām liels paldies par ieteikumu, nopirku Delufen trešdien un šodien vairs iesnu nav! :) Toties paspēju pagulēt slimnīcā, kur man konstatēja jau daudz pieminēto tonusu. :( Kad tev tas pārgāja?

Turies, S* !!!!!
Tu jau izlaista? Khkh, cik atceros, Gaiļos pagulēja.....
Tev bija sūdzības?

S*, prieks, ka Tev mans padoms noderēja :)
Tonuss man sākās tieši 2.trismestrī iečāpojot, respektīvi tieši 4.mēnesī, ļoti negaidīti. Tātad, sāku mocīties 18.janvārī, beidzu mocīties 1.martā :( nu kaut kā tā, pagaidàm tpu tpu jūtos forši un sāku izbaudīt grūtniecību.

Tev tas tonuss liels ir? Kurā slimnīcā pabiji? Turies, veseļojies viss bûs labi :)