Čau! Šorīt nostaigāju ar suni agrā rīta agrumā 6 km svaigā gaisā un palika tik viegli un labi. Bebja raudāšanu vairs neuztveru tik saasināti un viss kaut kā uzreiz vieglāk liekas. Tagad domāju katru rītu došos lēnā, lēnā skrējienā un pastaigā, kamēr bēbis ar vīru gulēs.
Par atstāšanu citiem. Es gan kaut kā nebaidos atstāt abām omēm. Vispār biju pārsteigta, jo arī nedaudz baidījos, ka kaut kā mācīs, uzbāzīsies,bet nē, abas foršas, iesaka kaut ko,bet tas nav ar uzbāšanos vai principiāli. Daudz palīdz, ved dāvanas, uztaisa mums ēst, tiešām nevaru sūdzēties. Nezinu, ko darītu, ja nebūtu viņu un vīra, kas gatavi pieskatīt un palīdzēt, ņemot vērā, manu depresņiku pēc dzemdībām un sāpēm.