Grūtnieču BEZTĒMA

Undiya, paldies tiešām, ka tu mani saproti, tas ir atvieglojums, ka kāds saprot.:-), jo atklāti runājot, daudzas man mestu ar kaut ko, par to, ka man riebjas zīdīt, kad citām piena vispār nav, bet tā ir un es negribu melot pati sev. Dēļ bērna es ciešos un cietīšos, bet nenoliegšu, ka reizēm iezogas ļauna doma, ka gribētu, lai piens pazūd. Nojaušu, ka nākotnē, kad būs varbūt vēl kāds bērns (kaut gan apšaubu, kā saņemšos), tad nožēlošu, ka jaunībā bij tik egoistiska, bet tā tas ir.
Es tagad skaitu dienas līdz nākamai nedēļai, kad sākšu studēt un vakaros nebūšu mājās. Man vajag izvēdināt galvu no kliegšanas un saspringuma. Turklāt es domāju, ka arī māte būšu labāka bērnam, ja nebūšu tik nervoza. Bērns to noteikti jūt.

Artemzija, tā man ir sava veida atpūta un relaksācija, turklāt es studēju ļoti radošu profesiju, kas drīzāk izvēdina galvu, nekā nosloga. Fakts ir vairāk nevis studijās, bet iespējā pabūt ārpus mājas kādreiz prom no pamperiem un raudāšanas. Es noliecu galvu to māmiņu priekšā, kuras spēj pavadīt visu laiku kopā ar bērnu vai kurām nav kas palīdz izrauties no mājas. Es tā nevaru. Man vajag gaisu, sabiedrību. Tas nenozīmē, kā bērnu mīlu mazāk.

Ai, es vispār netieku laukā. :-/
Štrunts par sevi, lielāko dēlu žēl, labi, ka šodien draņķa laiks, vismaz nav pārmetumi tik lieli...

daudzas man mestu ar kaut ko, par to, ka man riebjas zīdīt, kad citām piena vispār nav, bet tā ir un es negribu melot pati sev. Dēļ bērna es ciešos un cietīšos, bet nenoliegšu, ka reizēm iezogas ļauna doma, ka gribētu, lai piens pazūd.

Es tieši visu to pašu domāju, goda vārds! Bet, nu, es domāju, ka tas viss tev arī pāries. Tagad esmu ļoti priecīga, ka mazo varu nomierināt jebkurā mirklī un man nav jāskrien taisīt pudelīti, kuru iedot. Kad tev beigs sāpēt krūtis, tad arī novērtēsi to, ka vari barot pati! :)

A man dažreiz ļoooti gribas atgriezties darbā. Ar bērnu ir forši, atpūsties arī ir forši, bet es laikam esmu no tiem cilvēkiem, kas ilgstoši mājās nosēdēt nevar, man patīk būt apritē, cilvēkos. Bet kā es sevi parasti mierinu - es vēl paspēšu dzīvē izstrādāties :D Un tad pārslēdzos uz to, ka ir jābauda šis laiks- meita aug ļoti ātri un diez vai mēs kādreiz vēl dzīvē pavadīsim tik daudz laika kopā kā tagad, vēlāk būs darbs, skola, utt...

Man arī dažreiz gribas uz darbu..dažreiz viss tā piegriežas.. Gribas kaut kur aiziet, iziet. Lai arī man ir kas palaiž, es nevaru atstāt mazo..es nevienam neuzticos izņemot vīru un arī tad domāju kā viņiem mājās bez manis iet.
Man ir diezgan čīkstīgs bērns, tāpec nepatīk viņu atstāt nevienam.
Par krūtsbarošanu es arī neesmu sajūsmā. Sākumā raudāju kā liku pie krūts, bija asiņaini, jēli gali. Nu jau viss ir ok, vair nesāp.
Kad biju stāvoklī, nespratu kā var būf depresija, ja ir tik priecīgs notikums, mīļš cilvēciņš..bet tagad es saprotu, ka nav tas viss tik rožaini. Depresija man nav, bet dažas pazīmes, iespējams, ir..ceru, ka visz būs ok. Ļoti daudz dod tas, ka man mazais čīkstīgs, nenormāli dod pa nerviem.

es nevaru atstāt mazo..es nevienam neuzticos izņemot vīru

Tieši šī problēma ir man.. Pat nezinu ko darīt pat mātēm nevaru atstāt savu bērnu jo liekas ka izdarīs kaut ko ne to.. vēl arī pēc nostāstiem ka man draudzenes meita vēl nesēž, bet vīra māte ar varītēm viņu sēdina stutē starp spilveniem utt kad viņa neredz, bet bērnu tač nedrīkst sēdināt ja vēl nesēž utt kaut kādas tādas lietas... Baidos ka izdomās pašrocīgi kādu tumi iedot, jo piemēram man mamma teica kas tad tur es tev divos mēnešos devu putriņas, man 10x jāsaka ko drīkst un ko nē un pat tad nevaru ar mierīgu sirdi iziet no mājas.. Ar vīru protams tā nav viņam uzticos bez problēmām. Kā jūs ar to tiekat galā? Un vai vispār kādam citam uzticat savu bērnu?
Un kad man tā paranoja beidzot pāries? :-)

Mazo varētu atstāt tikai vīram un savai mammai. Pēc tam, kad no radiem saklausījos absurdus padomus par bērnu audzināšanu, sapratu, ka nevienam no viņiem savu bērnu neuzticētu.
Starp citu, kā jūs reaģējat, ja jums māca kā kopt, audzināt bērnu, bet jūs saprotat, ka tās pamācības ir galīgi garām? Man reāli mēle niez rupji pasūtīt, bet nevaru, kautrējos, jo vīra radi. Un vispār, aizvakar vīra māsa bija ciemos un bučoja manu mazo. Man goda vārds gribējās uzšaut! Es neko nesaku, ja ņem rokās, paglauda, bet ne jau bučot!

Undiya, Tu teici, ka mazo ietini autiņā un liki čučēt - vai Tu liki viņu uz muguriņas vai sāniem? Un kā citas dara, ja tin autiņā? Es te gudru grāmatu lasīju par mazuļa miegu un tur viens no soļiem kā nomierināt un aizmidzināt mazuli ir ietīšana autiņā, bet ar piekodinājumu, ka jāliek gulēt uz muguriņas. Es savējo lieku tikai uz sāniem, jo slimnīcā tā ieteica un man galīgi reti sanāk no viņas kādu atraudziņu dabūt. Bail, ka neaizrijas uz muguras...

Manai mazulei tikai nedēļa, bet jau padomi un padomi...Vīramāte bija ciemos, visu laiku satraucās, ka mazajam auksti. Mums dzīvoklī 21/22 grādi. Guļ sasegts silti, deguntiņš silts, viss kārtībā, bet nēeee..Ik pa 10 min prasa vai mazajai nesalst un iet vēl uzsegt papildus biezu segu. Vienkārši čau!

Es ar tām savām šuvēm joprojām cīnos, vairāk par 30/40min nostaigāt nevaru, tāds smagums TUR. Šķiet, ka tās ir iekšējās šuves, kas vairāk traucē nekā ārējās un man bail, ka tik kaut kas tur nav nepareizi sadarīts vai vnk man super lēni dzīst :'-( Liekas jau gan nereāli jo slimnīcā taču visu 100x pārbaudīja..

Ja neskaita mūs abus, tad es savu bērnu drošu sirdi uzticētu tikai un vienīgi savai mammai. Mums domas visos jautājumos saskan un zinu, ka neko bez manas ziņas viņam nedarītu, nebarotu (ja, nu, vienīgi dupsi biežāk vēdinātu :D ).
Par savējā vecākiem pat negribu iedomāties kā būs kad man mans bērns tur būs jāved. Man pašai ļoti nepatīk viņu ģimenes mūžīgā, depresīvā atmosfēra, viedokļi par daudzām lietām utt. Eh, es par šo patiesībā bieži domāju.. kā būs.. man liekas, ka arī bērnam tur nepatiks viesoties kad būs saprātīgākā vecumā.:-/

Anne Shirley, es uz sāniņa. Man ir šitāds - tad uzreiz jau pie ielikšanas bērnu pagriežu uz sāniņa un aizklipsēju ciet.
Es mazo tikai uz sāniem lieku, arī bail par atraudziņu. Un šuves (es pat nezinu cik, bet maz un tikai vienā vietā, ārpusē), bet man arī bija tā smaguma sajūta. Eh, īstenībā nav brīnums, ka daudzas nespēj priecāties par to bērniņu pašā sākumā. Atceroties tos sāpīgos krūtsgalus, šuves, atsāpes..pamperus slimnīcā. Nebija patīkami. Man arī likās, ka man tur noteikti kaut kas ne tā sašūts, bet tagad zinu, ka viss tomēr ir kārtībā. Mīlas prieku sezona ir atklāta! (l)

Undiya, ha hā, laimīgā (l) Nu es gaidu uz iespējami ātru sadzīšanu, lai varētu sākt staigāt ar ratiem daudz un dikti un rosīties pa māju. Pagaidām esmu vairāk ronis uz dīvāna :D

Un kkāds "laktācijas stulbums" man arī iestājies, jo iesāku teikumu, bet nevaru pabeigt, jo aizmirsu beigas, nevaru atcerēties, ko darīju iepriekšējās dienās un tā :D Atcerējos, ko Undiya par to kalendāru rakstīja pirms kāda laika :D

Man gan nan neviena radinieka, kuram atstāt, bet es diezin vai gribētu, jo man krīt uz nerviem gan mana, gan vīra mamma. Mamma vismaz nemāca neko par krūtsbarošanu, bet vīramāte gan zina, kā barot, cik ilgi man tas jādara utt., kaut gan pati savus bērnus nav barojusi ar krūti. Bet es diez gan reti dzirdu viņas pamācības, jo redzamies reti, bet pa telefonu es ar viņu nerunāju. Tas mani nobeigtu.
Vislabāk man "patīk", ka viņa maisās manā darba jautājumā, nevar pārdzīvot, ka es apsveru domu neatgriezties darbā (mums bērnudārza jautājums ir pilnīgi nesakārtots).

Sveikas, mīļās topošās māmmiņas! Būtu ļoti priecīga, ja Jūs varētu veltīt nedaudz laiku un aizpildīt manu anketu par tēmu- D vitamīna un kalcija lietošanas nozīme grūtniecības laikā!
Anketas ir anonīmas! Paldies Jums!
http://www.visidati.lv/aptauja/1121801274/

Ui bučot gan citiem neļauju nesen pat par to izlasīju, ka nedrīkst ļaut citiem bučot savu bērnu izņemot māti un tēvu tad nu tas man nepatīk.
Ā un vēl man likās ļoti muļķīgs radu padoms kad mums izkrita no mutes uz grīdas knupis, lai es neejot mazgāt, bet pati nolaizot un dodot bērnam. Nu tā taču darīt manuprāt nedrīkst!

Ak jeeeeziņ mans bērns ir beidzot sācis pilnā balsī smieties kad kāds pasmejas, tas ir tik nenovērtējami dievīgi un mīļi (l)(l)(l)

Lasu te jūsu viedokļus un saprotu, ka lielākai daļai tie ir pirmie bērni... :D To var tā redzēt! :D Man tagad ir otrais un ziniet, tas viss, ko jūs te apspriežat ir tik nesvarīgi - ne tas, kurš bučo šo bērnu, ne tur knupja aplaizīšana vs. nomagāšanas, ne sēdināšan, ne ūdens došana vai ēdiena došana u.tml. Jā, tas ir kaitinoši, kad kāds blakus cenšas izrādīties gudrāks par māti, bet visā visumā - bērns no šīm lietām nenomirs un diez vai vispār kaut kā cietīs.

Ziniet, es knupi aplaizu, ūdeni esmu devusi, bet redzot, ka jēgas nav - vairs nedodu, sēdinu, ja pašai ērtāk tā turēt mazuli, nelieku uz līdzenas virsmas, varu iedot burciņēdienu, pārbaudu rociņas un kājiņas, nevis skaustu, ja gribu pārliecināties vai silti un noteikti bērnu ģērbju krietni vien siltāk kā liela daļa ārstu iesaka. Un?... Nekādas atšķirības no pirmā mazuļa, pret kuru attiecos kā pret "jēlu olu" un par visu trīcēju.
Un noteikti nebaidos atstāt pieskatīšanā vīra vecākiem vai savim - jo lai nu kurš, bet viņi noteikti darīs visu to labāko pēc savas sirdsapziņas. Tie ir viņu mazbērni - tikpat mīļi cik pašu bērni.

Jocīgi,ka nepatīk,kad bučo mazo.Es būtu priecīga! Tas nozīmē,ka ir par vienu cilvēku vairāk,kas viņu mīl. Dažreiz mammas aizmirst,ka bērniņš ir kādam mazbērns un ir tikpat gaidīts. Saprotu,ka gribas kā vilcenei to sargāt,bet nedomāju ,ka ar bučošanu kāds vēl ļaunu bērnam.

Anne, Undiya, man bebis kopš dzemdību nama arī mēnesi kaut kur gulēja uz sāniņa, nemaz uz muguras neliku, kamēr pati tā sāka gulēt, un citādāk neguļ. Liekot uz muguriņas, bebis nekad negulēs kā pieaugušais- taisnu galvu. Galviņa pa labi vai kreisi, un ja arī atraudziņa būs, tad nekas nenotiks :)

Vispār es brīnos, ka pašu mammas kaut ko izdomā un dara bez atļaujas? Vispār kàpēc tā jādara? Man ir ļoti liela ģimene, nav bail atstāt nevienam, jo, šķiet, visi zina, cik stingri man viedoklis par bērnkopību ir nosprausts, nemaz necenšas neko jaunu piedāvāt/ieteikt/izdomāt. Bet mēs jau 8. dienā braukājamies visur ar bebi, visiem viņu dodu, un esmu šajā ziņā chill. Bebim pilnīgi visi patīk, visiem smaida, un pašreiz ne no viena nebaidās :)


Dariet kā darīdamas, tāpat tikai jūs zināsiet, kas jūsu bērniņam labāk :)

The_one, es neko neteiktu, ka vecāmāte nobučotu, tas vēl būtu pieļaujams, bet ne jau tagad visi radi, kas sagribēs...Nu nepatīk man tas! Un bērns pēc tās bučas sāka ļoti raudāt, tā kā arī viņam tas nepatika.