Laba diena! :) Liels paldies visām par sveicieniem un novēlējumiem! :) Saprotu, ka te gaida manu stāstu... :D
Tad nu tā! Tieši pirms nedēļas, piektdienas rītā saņēmu zvanu no vecmātes (bijām sarunājušas sazvanīties un paklausīties arī toņus, paskatīties, kas vispār notiek ar procesiem, jo man ļāva "staigāties" tikai pagājušo nedēļu). Tad nu tajā rītā viņa zvanīja un teica, ka nav jēgas braukt tikai PASKATĪTIES situāciju. Ņēmām līdzi visu sagatavoto iedzīvi un braucām uz slimnīcu. Pēc apskates, protams, kārtējo reizi tika secināts, ka NEKAS nav mainījies. Apskatīja manus papīrus un teica, ka ir pēdējais laiks kaut ko darīt tomēr. Lai cik "viegli dzemdējoša" es viņai likos sākumā, tajā piektdienā viņa teica, ka ar mani viegli nebūs un es izskatos pēc tāda reta gadījuma viņai. Tad nu mēs iekārtojāmies apartamentos un man uz visu dienu iedeva kokteilīti, kuru ik pēc 2 h arī dzēru. Slimnīcā nebija jātusējas, varēja vazāties apkārt. Vajadzēja dzert 6 reizes, bet pēc 5.glāzītes man sākās kontrakcijas ap plkst.22. Viss jau būtu jauki, es sapriecājos, ka beidzot kaut kas ir sācies, tomēr kontrakcijas bija stipri biežākas kā biju plānojusi (ar 1-2 min intervālu). Likās arī, ka ūdeņi sākuši tecēt, bet beigās izrādījās, ka tomēr tas ir dīvains gļotu korķis, kas vairāk tiešām atgādināja ūdeņus. Tā nu es visu nakti nomocījos ar kontrakcijām, ik pa divām stundām ejot pārbaudīt atvērumu un klausīties toņus. No rīta ap plkst.8 atnāca arī ārste un secinājums - progress 10 h laikā 1 cm!!! Daktere apskatījās un teica, ka nevar zināt, kādi ūdeņi, jādur pušu. Jau stiepās pēc adatas, bet nepaspēja pat vēl pieskarties, ka ūdeņi paši nogāja. Tad nu sākās vēl trakākas sāpes un intervāls (tieši kā iepriekš) 1-2 minūtes. Līdz plkst.14 atvērums bija knapi 1.5-2 cm, bet sāpes tādas, ka jau pamazām slēdzos ārā, nekāda elpošana nepalīdzēja, lai gan elpoju ļoti pareizi. Tad pienāca brīdis, kad sapratu - jābeidz tēlot varoni un jādomā reāli, kas ir prioritāte - turpināt tomēr tēlot to visu varošo, kas cietīs tomēr tās vājprātīgās sāpes vai palīdzēt gan sev, gan bērnam, kuram jau sāka veidoties sabiezējums uz galvas. Ārā tikt grib, bet nevar! Man bija ļoti grūti pārkāpt pāri savai sākotnējai nostājai par atsāpināšanu, bet sapratām, ka atvērums nekāds un prognozēja, ka pēc padsmit stundām varbūt būs kādi 4-5 cm. Bija skaidrs, ka man nebūtu spēka to bērnu izspiest pēc tām padsmit stundām. Paņēmu EA un bija arī stimulācija. Te atkal sākās problēma - anesteziologs pus h mēģināja trāpīt īstajās vietās un nekas tā arī viņai nesanāca! Tajā brīdī es domāju - vāks! Man jau tā vajadzēja tik ļoti saņemties piekrist un tagad es nemaz nedabūšu savu EA? Pēc tam atsauca citu anesteziologu. Tā ar pirmo reizi trāpīja un viss aizgāja. Jutos kā cilvēks, varēju arī parunāt. Pagāja nepilnas 3 stundas un bija pilns atvērums. Bija jāsāk strādāt. Diemžēl EA uz manu spiediena sajūtu nestrādāja un nejutu, ka jāspiež un kā jāspiež. Centos no visas sirds un beigu beigās ar vienu plīsumu, kas pārtapa par mazu iegriezumu, piedzima mana princese ar gariem, bieziem matiem! Ļoti skaista dāmīte. :) Tad uzlika uz krūtīm, kamēr šuva un tad jau cēlāmies, gājām uz palātu. Nogurums bija vājprātīgs un ēsts bija tieši NEKAS un vēl nākamo dienu nekas netika ēsts. Arī gulēts ne, jo meitai arī bija grūti, dzemdību garās stundas bija liels pārdzīvojums. Palaida mūs mājās 3.dienā, jo visi rādītāji bija labi.
Apsēsties īsti nevaru vēl, bet viss smuki dzīst, krūtis arī tagad vairs praktiski nesāp par brīnumu, pirmās dienas bija tiešām briesmīgas un nelīdzēja ne kompreses, ne kāposti, ne smēres. :-/ Priecē tas, ka esmu atpakaļ vecajā svarā, viss pazudis. Pēc sajūtām gan liekas, ka drusku ir liekais vēdera dēļ, bet nu nekā jau daudz man tur it kā nav arī. Pa dienu meitene smuki čuč, bet naktīs vēl, protams, grūti mums ar to gulēšanu. Vēl jo vairāk, ka es neesmu pati izgulējusies normāli kopš pirmsdzemdību dienas.
Vīrs ļoti palīdz, arī dzemdībās bija ar mani visu laiku un rūpējās par mums abām. Tas bija neatsverams atbalsts. Slimnīcas personāls ļoti foršs un mums bija trijiem sava istabiņa, nebija ne ar vienu jādalās. :)
Nezinu, vai esmu kaut ko piemirsusi (gan jau, ka esmu), bet es priecājos, ka neņēmu uzreiz EA, jo gribēju zināt, kas ir dzemdību sāpes. Tagad zinu un zinu arī savu sāpju slieksni. Ja viss būtu noticis LAICĪGI un normālā tempā, droši vien neņemtu anestēziju, bet nu nekādi procesi man nebija sākušies un bēbim jau bija diezgan sausa āda, tātad – par ilgu sēdēts. Tāpēc arī ierosināja un stimulēja. Un bez EA nebūtu aršana. Kas bijis, bijis, tas viss aizmirsīsies un nevar salīdzināt dzemdību grūtumu ar to, kas seko pēc tam, kad jāsāk rūpēties par mazo cilvēciņu. No dzemdībām jābaidās noteikti nav, bet es biju sacerējusies, ka piedzemdēšu ātri un stipri mazākā termiņā.
Negribēju noteikti nevienu baidīt. :) Bet nu tā man gāja. :)
208
