Varu piekrist tām, kas saka, ka pirmajā trimestrī ir grūti baudīt skaisto laiku.
Personīgi man ļoti mainās garastāvoklis, bet pārsvarā es raudu. Par visu un visur. Reizēm pati saprotu, ka uzvedos muļķīgi, bet tīīk ļoti gribās raudāt, pat histēriski. Ir dienas, kad palieku mājas, manējais dodās uz darbu, bet es raudu, ka palieku viena. :'-( un jo vairāk raudu,jo tiešām skumjāk paliek...
Es labprāt gribētu izbaudīt smieklu lēkmes, bet retikad smiekli nāk.. ir dienas, ka ja kāds smejas, man gribas raudāt :D
Lai gan bērniņu ļoti, ļoti gaidām un ilgi gaidījām šo laiku... reizēm pieķeru sevi pie domas, ka tas ir grūti, ka baidos, ka netikšu galā, uztraucos par to kā būs... protams, aizraidu šīs domas projām, bet dziļi iekšā sēž bailes. Tas varbūt tādēļ, ka man nav īsti tādas labas, tuvas draudzenes, ar ko to visu izrunāt... nezinu. Reizēm tiešām jūtos viena un pamesta, lai gan ir mīļotais, kas mani lutina, ģimene, kas traki priecājas utt...:-/