Šī diskusija principā ir labs spogulis tam,kas notiek šajā PII lauciņā, tieši pedagogi-vecāki kontekstā.Nu..tā-pa latvisko,pa prasto un kā jau starp sievietēm.Kaut gan būtu jābūt pilnīgi otrādi..jāprot sadarboties,uzticēties,pieņemt kritiku,nākt pretī un ieklausīties.Ir vecāki un pedagogi,kas to prot..citreiz noveicās un visa grupiņa tāda savācās..un ir riktīgi forša atmosfēra un bērni iet priecīgi uz dārziņu,viss notiek..Bet biežāk tomēr ir šī nemitīgā kašķēšanās..kā suņi ar kaķiem...Kaut sudzinātājas tomēr atļaujs to uz āru izpaust mazāj..jo darbs tomēr ir darbs.Tomēr Rīgā jau tā pedagogu trūkst un daudz..un tad arī ņem visas tikko pirmajā kursā..jaunas meitenes,bez dzīves pieredzes,pašas bez bērniem...aiziet uz dārziņu...un ilūzijas sagrūst..un tad tik sākas.
Tās audzinātājas,kurām tas ir sirds darbs...tās jau tomēr ir zināmas..tuvāk vai tālāk.Un ļoti daudz kas ir atkarīgs no vadītājas..kāda atmosfēra principā valda.Un es godīgi varu pateikt..privātie dārziņi vispār ir murgs,lielākoties.
Tās,kuras nespaprot,ko nozīmē sašutums pat par mazu uzšaušanu pa dibenu..Nu jums acīmredzot NAV savu bērnu. Tas visu izsaka.
Principā es gan tomēr apbrīnoju tās audzītes,kas to darbu iztur,mana dēla grupiņā ir 25 bērni..Man mute neverās aizrādīt par to,ka viņš atkal nāk mājās nobrāztu vaigu,jo sakāvies...Bet ir aizvietotājaudzīte,ko ieraugot viņš momentā sāk brēkt-un tad man ir jādomā,ko ar šo situāciju iesākt,jo bērni,īpaši mazi spēj savas izjūtas parādīt,ja ne izstāstīt.Ja vecākam nav nospļauties par viņu,tādas pamatīgākas problēmas ar pedagogu ātri var pamanīt..