Vai Jūs esat kopā ar to cilvēku, ko mīlat?
Šādu jautājumu uzdevu arī sev. Un kā atbildi sev ,ko sniedzu bija- nezinu.
Es vairs nespēju atšķirt mīlestību, pieķeršanos vai savā veidā žēlumu.
Ikdienas dzīvē mums ir grūti, visādi kašķi kā jau pārīšiem, bet lielākoties es esmu šo strīdu inicjātore.
Nezinu kāpēc, bet cilvēks man blakus padara mani traku, atliek kaut vai viņam, ēdot čapstināt un esmu jau gatava viņu "izrubīt" :D
Esam gandrīz gadu jau kopā. Bet sarunas aprobežojas par kādu filmu vai kā gāja darbā. Esmu cilvēks, kurš ir gatavs runāt par jebko, bet runāt. Un mirklī, kad puisim ,ko stāstu liekas, ka viņš atslēdzas un pilnībā mani nedzird. Kad apklustu šis pat nekādu atbildi nedod. Liekas, ka mirklī, kad paveru muti viņam pazūd dzirde.
Nezinu ko darīt, vai tiešām ar to ir jāsamierinās?
Jo kā cilvēks viņš ir sirsnīgs un gādīgs un savas otras pusītes dēļ izkalposies kā vien varēs, bet man tieši trūkst diskusijas, sarunas par kaut kādu aktualitāti vai vienkārši informācijas apmaiņu.
Jo manuprāt attiecībās ir jāaug, bet es jūtos itkā kristu un viņš šajā ziņā pat nepiepūlēsies,lai uzklausītu mani par kādu atsevišķu tematu.
Nezinu ko darīt, galvā aprēķins ka diez vai atradīšu otru tādu, kas mani aptekelētu,bet tajā pašā ziņā vai man tas ir vajadzīgs?
Meitenes kā ir jums, vai tas siltums un harmonija nāk ar laiku?