Ignorēšana

Nē, viņš tā nedara. Es vienīgā esmu bērna prātā un pēc pāris strīdiem esmu piekopusi šādu taktiku :D

Ieteiktu dot viņam laiku izdusmoties, vēlāk pats dos tev ziņu un tad arī varēsiet izrunāties. Ja mēģināsi ar viņu visu laiku sazināties, tad pirmajā brīdī viņu tas kaitinās, bet pēc tam nāks apmierinātība, ka esi dabūjusi "mācību". Stulbi, bet apmēram tāds ir tas domu gājiens :D

Laimīgā.
Paignorēšu pretī, varbūt sapratīs, ka nav vienīgais, kas tā var izdarīt :)

Nē, un uzskatu ka šādā situācija ignorēt ir stulbi, tā pat kā spītēties. :)
Tur jau tā attiecību pamatatslēga arī ir - prast izrunāties. :)

Nē, ne viņš, ne es to nepiekopjam. Ja esam kopā un kādam jāiziet no mājas pēc strīda, vienmēr izrunājamies un salīgstam mieru. Nevaru iziet pa durvīm ārā, tāpat arī viņš, kamēr nekas nav izrunāts.

Ja esam kopā un kādam jāiziet no mājas pēc strīda, vienmēr izrunājamies un salīgstam mieru.

Mums ir liidziigi, ka no majas neizlaizhu viirieti, vins mani, ja neesam saligushi mieru. Atceros, ka reiz viena vecmaaminja man teica taa - "nekad neizlaid no majam dusmigu viiru, pec strida, apkart ir tik daudz smaidigu un laimigu sievieshu, ka vienreiz vins var majas neatnaakt". :D

Mums ta dusmoshanas ta pat sanaak uz kadam max 15 minuteem, tad abi saprotam, ka nu NAV veerts... nav... samilojamies, atvainojamies, izrunajamies un viss kartiibaa (l)

Kas tā par bērnišķīgu attieksmi?
Nē, tas nav normāli pēc strīdiem sapūsties un gaidīt, kamēr otrs sāks runāt pirmais, lai tikai sajustu gandarījumu, ka es redz noturējos un ignorēju ilgāk. Jā, var nerunāt,nomierināties kādas 10 minūtes, bet vai tad nepaliek vieglāk un daudz patīkamāk, kad visu izrunā, samīļojas, sabučojas un atvainojas?

Jā ir bijis. Ir cilvēki, kuri var dumsoties nedēļām..

Pāris reizes ir bijis, bet tikai, kad es kasījos par sīkumiem slikta garastāvokļa dēļ un tiešām izvedu draugu. Bet tas bija attiecību pirmajos mēnešos, vairāk kā 2 gadus atpakaļ.

Man piemīt šis niķis, bet vīrs mani ārstē. Nevaru vairs padusmoties vienatnē, jo viņš uzreiz atnāk, apķer un ausī čukst: pasmaidi, pasmaidi, pasmaidi. Galējas krīzes brīžos sāk kutināt. Tajā brīdī visas dusmas ir pazudušas.:-) Mēs neviens nekad neapgriežamies strīda laikā un neizejam pa durvīm. Bet, ja man liek mieru un ļauj dusmoties vienatnē, tad varu dusmoties dienām.

Mēs tā nedarām, jo tas tā bērnišķīgi liekas. Klusēšana problēmas neatrisina.

Un man likās, kā tā tikai pamatskolas vecuma bērni dara - klusē strīdos. Bija man tajā laikā viena tāda druška, kas kā tik mazākais konflikts - degunu gaisā un klusē mēnesi.

Mēs ar draugu nekoo tādu nepiekopjam. Tas ir bērnišķīgi un patiešām neko neatrisina. Patiesību sakot, šāda veida klusēšana ir zinātniski atzīta par psiholoģisko vardarbību.

Jā, mans vīrs tā ir darījis. Nu ne gluži ignorējis, bet runājis tikai pašu nepieciešamāko, gandrīz neskatījies uz mani un bijis ļoti vēss. Man tas riebjas, bet pieņemu, ka viņam vajag laiku, lai savā galvā, sevī visu izdomātu, sagremotu.

Gadās arī, ka viss tiek risināts ar ļoti skaļiem strīdiem, skandāliem.
Es pat nezinu, kas ir labāk vai sliktāk, laikam neviens variants. Jo, ja konflikts, dusmas ir, tad tās būs neatkarīgi no tā, vai tiek klusēts vai kliegts. Viss pāriet ar laiku.

Ja tu turpināsi pirmā meklēt ceļu uz risinājumu strīdā, viņam uzrakstot, viņš ļoti ātri pie tā pieradīs, jo sanāk, ka tu uzņemies atbildību un lūdz piedošanu, kamēr viņš, ērti ietuntulējies savā aizvainojuma un dusmu burbulī.
Zinu to pēc pieredzes, manējais ir tāds pats. Vienmēr var neskatoties var aiziet prom, pazust uz vairākām stundām, nepaņēmis līdzi telefonu, vārdu sakot, ļoti izdevīgi - jūs visi pārējie, palieciet ar savu problēmu, es tagad iešu apvainoties.
Tu vienreiz izdari līdzīgi un atspēlējies dubultā - nerunā ar viņu vairākas dienas, lai viņš atceras, ka arī tu esi spējīga apvainoties.

Mums abiem piemīt tāds niķis.
Abi sadusmojamies un klusējam pāris stundas vienā telpā sēžot. Pēc kāda laika dusmas ir pārgājušas un viss galvā pārstrādāts, tad varam izrunāties un viss ir kārtībā.
Prom skriešana nav un dienām ilga ignorēšana arī nav.

Nav jau īsti tādu strīdu. Protams, gadās pakašķēties, bet tad to neapmierinājumu vajag tiešām "sagremot". Parasti viens vai otrs pieiet klāt un pačubina, kad pārgājis.
Domāju, lai kas arī notiktu, nebūtu ignorēšana.

Mums ta dusmoshanas ta pat sanaak uz kadam max 15 minuteem, tad abi saprotam, ka nu NAV veerts... nav... samilojamies, atvainojamies, izrunajamies un viss kartiibaa

++

Bet es, diemžēl, piekopju to taktiku, ka, ja sastrīdamies, es aizeju uz citu istabu, pasēžu desmit minūtes viena un tad, ja viņš vēl nav atnācis, eju pati un mīļoju un tad mēs visu izrunājam. Man vienkārši negribas runāt emociju uzplūdā. Gribas nomierināties un tad.

Bet kapec vinjam rakstit ja tu to vienmer izdari pirma?!

tieši pirms pāris dienām lasīju, ka šis esot visnežēlīgākais strīdēšanās "veids" , klusēšana. un tā nedara tikai mazi bērni, kā dažas izteicās. es arī ciest nevaru, ja cilvēks mani ignorē, gribās uzšaut :D

Man ar šķiet bērnišķīgi ignorēt, bet dažiem cilvēkiem vienkārši tādas personības īpatnības un viss.. tas arī kaitina.

Ne, ta ir emocionala vardarbiba