bukletus un flaierus, ko cilvēki dala uz ielas, gan paņemu gandrīz vienmēr, ja vien nav skaidri zināms, ka tos dala uzņēmums, pret kuru man ir izteikti noraidoša attieksme. Principā jau tāpēc, ka šos flaierīšus izdalīt ir cilvēku darbs, nereti kā pirmais darbiņš jauniešiem un man nav problēmu viņam šo darbiņu atvieglot un flaierīti izmest nākošajā miskastē.
Iesmērēt gan man īsti neko nevar. No konsultantu palīdzības, ja man tā ir nepieciešama, neatsakos, tomēr jūtot, ka smērēšanas brīdis nu ir klāt, automātiski ieslēdzas skepse.
Un pat ja tajā brīdī šķiet, ka man to lietiņu vajag, es nebaidos pārdevējam pateikt ko domāju - ja man arī rīt vēl liksies, ka man to vajag, atnākšu un nopirkšu. Tiesa, parasti, ja šo lietu otrajā dienā vēl gribās, pavelku laiku līdz 3 dienām, kaut gan biežāk jau vakarā par to esmu aizmirsusi vai arī priecājos, ka neesmu lieki iztērējusies.
Tātad - kā jau Zīle saka - bez steigas.
2784
