Dreik, kas attiecas uz sēdēšanu uz kakla sievietei - kamēr būs sievietes, kas to pieļaus, būs vīrieši, kas tā darīs. Ja pāris tā jūtas labi, lai jau dzīvo. Man tas ir pieņemami līdz momentam, kamēr mani nemēģina pārliecināt, ka arī man ir jāļauj kādam sēdēt sev uz kakla. Man pieņemamākas ir attiecības, kurās ir kaut kāda mēra balanss - kaut kas līdzīgs Tavam uzskatam, kur vīrietis pelna lielāko daļu naudas, bet sievietei ir mājas darbi, izņemot fiziski smago daļu. Šis modelis neder Agnesei un vienīgais, par ko es šeit mēģinu pārliecināt viņu, ir tas, ka viņas viedoklis nav vienīgais pareizais, nevis par to, ka būt patstāvīgai ir slikti. Nekad neesmu neko tādu teikusi.
Kas attiecas uz sišanu, tad vardarbību es neatbalstu principā. Man nav pieņemams, ka vīrietis sit sievieti, bet tāpat es neatzīstu arī to, ka sieviete atļaujas sist vīrietim. Fiziska vardarbība sākas tad, kad cilvēkam vairs nav argumentu. Tas ir nožēlojami, neatkarīgi no dzimuma. Tāpat, kā tā izrunāšanās, kas provocē uz ko tādu - cilvēks parasti zaudē savaldību pie tukšiem apvainojumiem, attiecīgi mēs varam secināt, ka tas, kurš beigās sitienu saņēmis, patiesībā uz to ir mērķtiecīgi gājis. Kamēr tā ir tikai doma, kurai darbība neseko, vari jau domāt. Tā, ka neskatoties uz to, ka fizisku izrēķināšanos neatbalstu nekādā veidā, nevaru nepiekrist, ka ir zināmi momenti, kad sitiena saņēmējs pats pie tā ir vainīgs, jo vienkārši morāli vājāko uz to pats izprovacē.
Vēl kādi jautājumi?