Interesanti pašai palasīt, jo kādreiz es domāju līdzīgi kā autore un kaismi strīdējos par savu feministisko taisnību.
Bet viss plūst, viss mainās, dzīvē ienāk citas pieredzes.
Sākumā tu esi meitenīte, kas nāk no šķirtas ģimenes, vai labākajā gadījumā veselas ģimenes, kur māte velk lielāko vezuma daļu, strādājot pilnu slodzi, audzinot bērnus un gatavojot (+piedevām visiem spēkiem cenšas puslīdz pieņemami izskatīties par savu aldziņu), kamēr tēvs strādā un pelna, pēc Dreika vārdiem, "lielāko ienākumu daļu", kas visbiežāk Latvijā ir max par 100 vairāk kā sieviete. Tu tikai tādu dzīves modeli esi redzējusi - sievietei ir jāspēj par sevi parūpēties un "sievietei ir jāprot gatavot". Un tev vēl ir naivās ilūzijas, ka no mīlestības var paēst un "galvenais, ka labs cilvēks". Un tad tu vai nu turpini un atkārto ģimenes sieviešu dzīves ceļu, vai arī.. redzi kaut ko citu. Pabeidz augstskolu, sāc strādāt, dzīvo ar savu soulmate, mūža mīlestību, kuru tu taču neiesi slaukt, jo neesi jau TĀDA, neesi jau pērkama. Maksājat visu uz pusēm, tu gatavo, apčubini viņu, jo tev taču ir tik daudz sievišķās mīlestības, ko dot un mīlamam cilvēkam taču nav žēl nekā. Nav jau vairs pirmie randiņi, par visu uz pusēm maksājat arī restorānos, kino utt. Tavs vīrietis grib savu biznesu/jaunāku mašīnu/attīstīt savu hobiju, tur aiziet liela daļa viņa algas. Tev citreiz jāpiemet vairāk īrei vai jāsamaksā par pārtiku šai nedēļai, bet tas taču nekas, jo "stipras sievietes" taču atbalsta sava vīrieša sapņus. Un tā tas aiziet. Jūs kļūstat par sabiedrotajiem, sliktākajā gadījumā - tu kļūsti par viņa māti. Un tad tev tas apnīk agrāk vai vēlāk. Vai arī viņam. Jo ar mammu taču seksu tā kā negribas. Un tad, ja notiek pagrieziens, labākajā gadījumā tu ieraugi - pasaulē ir arī vīrieši, kuriem ļaut tev maksāt randiņā ir zem viņu goda.