Nē, tik traku neviesmīlību es arī nevaru izprast- ciemiņus vispār necienāt un blenzt virsū kamēr nepasaka, kāpēc atnākuši.. too much :-D Ja runājam par draugiem, tad mums ir tādas attiecības, ka varu atnākt arī tad, ja draudzene iet prom uz darbu, piemēram, un man tiek atstātas atslēgas, ja vien tās jau nav pie manis (kādu laiku tā bija). Es gan tā bez brīdinājuma esmu atnākusi vienu reizi mūžā tikai- pēc ballītes ar mūsu kopējo draugu. Bija vasara, gājām cept šašliku uz dārzu, druška pamostās, a priekšā brokastis :-D Bet mēs esam tādi tiešām tuvi draugi, es nevaru iedomāties, ka kāds mans draugs atnāk, lai arī nebīdinot, un es dusmīgi lūru virsū. It īpaši, ja tie ir drauga draugi, kurus ne pārāk labi pazīstu- ja kādreiz gadās, labprāt pat esmu gatava iedzert, parunāt. Ir jāmāk būt spontānam arī kādreiz. Lai arī ciemiņi ir nepieklājīgi, ja nav pabrīdinājuši, bet tā taču tiešām dažreiz gadās- braukt garām vienkārši. Es toties neesmu no savas puses nepieklājīga un parādu sevi kā labu namamāti.
Ā un atceros, kad ar mammu dzīvoju- tad bieži kaimiņi nāca ciemos, runājās. Es neko- parunājos, vienkārši darīdama savas lietas tālāk. Nav tak tik briesmīgi.
112
