Ja man sāk atklāti braukt virsū, teikt, piemēram, tu esi stulba, tu neproti neko darīt u.tml., tad es strīdos pretī.
Bet ja cilvēks kaut kā aplinkus mani aizskar, tad nespēju pirmā sākt konfrontāciju un pateikt, lai izbeidz pret mani tā izturēties.
Piemēram, vakar satikos ar vienu 'draudzeni.' Šogad es sāku studēt maģistros un teicu viņai, ka ceru, ka pēc tam dabūšu labāku darbu nekā man bija pagājušajā vasarā (strādāju kafejnīcā). Viņa: ''tas bija labākais darbs, kāds tev jebkad būs hahahaha.'' Pēc tam saruna ievirzījās, ka uzrakstīju ļoti labu darbu un profesors atzinīgi novērtēja, bet viņa uzreiz ''ak tā?! bet es vakar biju tur un tur un kāds man pateica ka es esmu tik forša utt whatever.'' Tādas frāzes viņa saka bieži. Es jau esmu pārstājusi viņu visur aicināt, jo domāju, ka dziļi riebjos, bet viņa mani aicina vismaz 2x nedēļā. Sākumā mums bija ļoti labas attiecības, viņa nekad neko tādu neteica, tieši pretēji, teica, ka es esmu ļoti gudra utt., bet tagad ir tieši pretējais, katru reizi, kad satiekamies.
Kā sevi aizstāvēt? Ko jūs uz tādām frāzēm atbildētu? Man ir bail kaut ko teikt, jo viņa man ir vienīgā draudzene un baidos, ka viņa novērsīsies un es palikšu pavisam viena. Īpašu baudu no satikšanās negūstu, bet vismaz neesmu vientuļa.
36
