Dusmu uzplūdā...

Nee, neesmu, lai cik dusmiga butu, meginu sevi savaldit, jo savadak bus vel launak. Vai nu es vnk kluseja vai eju kko tirit, berzt. Tas lieliski atbrivo no dusmam. Vel palidz pastaigas svaiga gaisa ar bernh. Protams, tagad iekseji nedaudz vairak uzvelkos ka agrak, bet censos sevi kontrolet.
Tev irmjaatrod vnk veids ka nekaitigi izladet negativas emocijas, nekliedzor un nemetot mantas pa gaisu.
Nekad nebutu ta domajusi, bet man loti palidz majas tirisana tikt gala ar kkadu iekseju stresu, neadekvatam dusmam.

Esmu bļāvusi ar raudāšanu kopā (skats pa rubli) :D un saprast neko nevar :D Kā atceros, tā smiekli nāk, bet tā, ka aiz dusmām mestu kaut ko-tā vēl nav bijis.
Es pieņemu domu, ka uzšaušana neskaitās (kad atklaju,ka viņš krāpj mani) :) ahhh, ta man bija lielie prieki, kārtīgi dabūja pa degunu!

Jā, es esmu novesta tā, ka esmu kliegusi, metusi. Man tas ir ļoti neraksturīgi, jo es esmu mierīga un vajag konkrēti mani novest. Pamēģiniet savaldīties, ja jūsu argumentus ilgtermiņā met miskastē un aizstāj ar bezjēdzīgiem pārmetumiem - īpaši jau ar otro pusi :P

es pēc tā kliedziena arī nodomāju, cerams, ka kaimiņi nepadomās kaut ko nelabu, bez maz vai gaidiju, ka menti varētu atbraukt, vai kāds kaimiņš zvanīt pie durvīm, jautājot, vai viss kārtībā.. jo bija labs spiedziens :D

Pie vainas arī varētu būt tas, ka man pašlaik nav kur "nogrūst" savu enerģiju, vajag kādu fizisku slodzi vai skriešanu, lai izlādētos.

Noslāpēt dusmas sevī arī nav labi, atceros Ekstrasensu cīņās tas Mono vai kā viņu tur īsti sauc, lika izbļaustīties, izlēkāties, izlaist to visu ārā, tad paliek vieglāk.

Esmu kliegusi, bet metusi gan veel neko neesmu. Tikai nevajag, gribat visas tagad pateikt, ka neesat nekad kliegushas? Kas tur shizo ir, ja kliedz? Cilveekam vienkaarshi ir sakaapinaatas emocijas, un tas ir tikai normaali, manaa uztveree. Nevar muuzhdien cilveeks smaidiit un runaat piemiiliigaa balstinjaa. Un kas tur nosodaams, ja met ar spilvenu? Vot shizo buutu ja ar galvu sienaa skrietu, vai ar nazi draugam uzbruktu. Nevajag ikdienishkjas lietas paarveerst par gariigu slimiibu. :-)

Es pieņemu domu, ka uzšaušana neskaitās (kad atklaju,ka viņš krāpj mani)

Kad atklāj, ka krāpj, tad nekas neskaitās :D :D :D

Jā, lai gan vispār pēc dabas tāda neesmu, bet tās bija tādas attiecības, kurās biju novesta līdz tādai rīcībai.

Vai nu es vnk kluseja vai eju kko tirit, berzt.

+ man arī palīdz tīrīšana un kārtošana, jo tad vnk savā nodabā kaut ko domāju, koncentrējos kam citam, izlādēju enerģiju, nomierinos...un draugam uz visu atbildu ar vienu vārdu :D vienmēr no viņa izskan populārais jautājums: "tu dusmojies?"

Cenšos nebļaut pat uz kaķi, cerams, spēšu neaurot arī uz bērnu. Ārkārtīgi nesimpatizē cilvēki, kas nespēj savaldīties – puņķi, asaras, aurošana... Prasme savaldīties strīda laikā demonstrē tavu spēku & sniedz priekšrocības.
p.s. kaut gan reiz vienatnē aiz dusmām sašķaidīju vāzi.. palika labāk un tā vāze bija ārkārtīgi neglīta, sen jau laiks bija mest miskastē.

Agrāk,jā, kliedzu, ārdījos, psihoju. Bet nemetu neko. Bet tā psihošana un bļaušana nāk no maniem vecākiem. Tie vienmēr strīdus risināja bļaujot. Tagad savaldu savas emocijas. Vasaras vakaros, kad man nāk dusmas eju skriet. Izskrienos, izlādējos. Paliek vieglāk. Tagad arī vai nu eju uz otru istabu padomāt, vai sods berzēt māju. Arī vieglāk paliek. :) drīz būs gads kā sevi un savas emocijas valdu. :)

sods vietā ir dodos. :)

Man ir tā gadījies. it īpaši,ja ir ļoti spēcīgs strīds. Ja agrāk to centos nenormāli savaldīt,ka ar mierīgu toni runāt,tad tagad esmu atmetusi tam ar roku. Man ir uzskats,ka emocijas vajag izlikt,nevis apspiest un tad mocīties. Tieši tāpēc,ja ir stipri strīdi,tad atļaujos kliegt un aizmest kādu mantu,saplēst vai sist spilvenu vai ko citu.

Hmm.. kaut kā neatceros, ka būtu kaut ko lidinājusi. Man laikam pietiek ar plaušu izvēdināšanu un izbļaustīšanos.. :-D

Zaķi, es tagad gaidu Miquelas parādīšanos :D

Vienreiz,draugs stipri aizvainoja,turēju sevī,neko neteicu un laikam paliku par tikšķošu bumbu,pati sev to neapzinoties.Bija tāds kā klusums pirms vētras,staigāju pilnīgi mierīga,nerunāju,iekšēji tāda tukša,klusa sajūta.Un tad viņš atnāca un pateica vēl kaut ko un es eksplodēju.Vienkārši ar kulakiem likos virsū un sāku dauzīt cik spēka(pēc viņa vārdiem izrādījās,ka dusmās situ gana stipri),beidzās ar to,ka,lai sevi pasargātu no manām kaulainajām dūrītēm,viņš mani apskāva un turēja kamēr nomiernos.Šķiet nekad mūžā nebiju bijusi tik nikna un nekad arī vairs neesmu bijusi,toreiz no dusmām pat trīcēju.Varu teikt,ka zinu kā ir kad aizbrauc šīberis,tādā dusmu pakāpē tiešām kādu var novākt.
Bet vispār esmu diezgan savaldīga,nepsihoju,neko pa gaisu nemetu,ja ir kāda problēma mēģinu izrunāt mierīgi(kas nesanāk,jo draugs ir holēriķis un visu ļoti ņem pie sirds, sāk dot kaut ko pretī),nesanāk,tāpēc,ja vien ir iespējams nesaku neko vai ieminos tā starp citu,ka man vispār tādas izdarības nepatīk,lieku par to zināt un viss.Ja par daudz mani sāks ēst,es paņemšu suņus un iešu staigāt,ļoti nomierina.Kaut kā vienmēr pašā strīda karstumā pagriežos un aizeju,man nepatīk,tā enerģija manī uzsūcās un pēc tam ilgi jūtos slikti,ļoti nepatīk bļaušana,kaut kādu priekšmetu sišana,mešana un tamlīdzīgi.Pēc tam atgriežos un mēģinu to izrunāt,ja man šķiet svarīgi to izrunāt,ja ne tēloju,ka nekas nav bijis,ja tiks celta augšā tā pati tēma varu tēlot,ka nedzirdu vai aiziet prom.

Bijušajam strīdoties pa telefonu bija tieksme beigt sarunu neko nepasakot,kamēr es uz viņu villojos.
Vienreiz,kad kārtējo reizi sakasījāmies,viņš nolika klausuli,un tā kā uz maniem turpmākiem zvaniem necēla klausuli,laidu pret sienu tukšu vīna pudeli,ko biju grasījusies apgleznot. :-D Pašai pēc tam besis bija vākt tos visus stiklus. Mamma uz mani kā uz trako toreiz paskatījās. Jaunības laiki... :-D

Lancaster :D :D :D Viņai parasti radars ieslēdzas tikai ja pieminu kādu kodēto vārdu: kāzas, laulības, attiecības vai vīrietis. :-D

Ir bijušas divas reizes, kad neesmu savaldījusies, bet nu manam vīrietim ir tieksme mani speciāli pakaitināt, kad man nav garastāvokļa. Un ir bijuši brīži, kad ar to kaitināšanu viņš stipri pārspīlēja. Tad nu gan es neizturēju un viņa virzienā metu ar ūdens pudeli. Otrajā reizē, kad viņš nokaitināja, metu ķemmi pret grīdu ar piebildi, ''Saproti savas robežas un es sapratīšu savējās!'' Toreiz gan viņš pamatīgi sabijās un kopš tā laika mani vairs nekaitina! Laba mācība abiem! :-D

Līdz gadiem 25 es diezgan histēriska biju :D Lidināt pa gaisu gan neko nelidināju, bet bļāvu un raudāju kā traka pie lielākiem strīdiem. Bet izaugu no tā. Iemācījos savādāk risināt problēmas un tagad pavisam mierīgi spējam ar vīru visu atrisināt sarunas un diskusiju ceļā. Līdz ar to attiecības arī ir palikušas tikai vēl tuvākas un stabilākas. Jo pēc šādiem strīdiem, kad cilvēki tik traki izpaužas, ar laiku rodas plaisa un atsvešināšanās, tas ļoti bojā attiecības un var pazudināt gadu gaidā izveidojušos īpašo tuvību starp diviem cilvēkiem. Vajag tomēr savākt sevi un padomāt, pirms dara, jo vēlāk var būt jau par vēlu. Kādriez liekas, ka pēc strīda viss ir vēl labāk, lielā mīļošanās un skaistais izlīguma sekss, bet patiesībā katra negatīvā darbība, katrs aizvainojums kaut kur paliek kā vienam tā otram un pēc laika var neatgriezeniski sabojāt attiecības. Cilvēkiem ir jārunā un jāmācās risināt problēmas, meklēt kompromisus mierīgā veidā.

marissa, mans tēvs bļauj ikreiz, kad sajūt kādu diskomfortu, normāli konfliktus risināt vispār neprot. Dabiski, ka pagāja laiciņš, kamēr es sapratu, ka kopēšana nebūtu tas labākais, jāmēģina situācijas risināt normāli, bet nu ne vienmēr sanāk, ja visu bērnību esi atskatījies un atklausījies. Tas ir kā kāpt pāri "asinsbalsij" Protams, ka tām, kas nekad dzīvē nav redzējušas bļaujošus vecākus, ir savādāk, un tas labi.

Manu tēvu parasti līdz psihošanai varēja novest mana māte, un ātri vien. Un es, ja godīgi, viņu tīri labi saprotu, jo man pašai citreiz ir tā, ka šķiet, ka viņa mani novedīs pilnībā. Tagad viņi abi vai nu drusku rimušies vai nav gadījies tajos skandālos būt klāt, jo nedzīvoju ar viņiem.
Vēl zinu, ka mans tēvs vienmēr ļāva sev vaļu darbā-viņš bija treneris vienā sporta veidā, tad tur arī visi dabūja izjust viņa brīnišķīgo raksturu. Es vispār nesaprotu, kā cilvēks, kurš uzsprāgst pat tad, ja viņam ko otrreiz pārjautā, kādu var mācīt :D

Ar to bļaušanu ir tā, ka man šķiet, ka pa daļai tas ir nācis no tās vides, kurā uzaug, pa daļai varētu būt pārmantots temperaments.

Un par to, ka, ja cilvēks dārgs, tad jāsavaldās...Nu daudz ir it kā jādara, bet skaļiem strīdiem, balss pacelšanai vai nenormālai uzvedībai nav nekāda sakara ar to, vai es to cilvēku mīlu, cienu, vai viņš man ir dārgs. Tur visa problēma, manuprāt, ir tikai nespējā kontrolēt savas emocijas un adekvāti uz tām reaģēt.