Kāpēc citi neklausās

neieklausaas , jo cilveekiem pasiem varbut ir savas probleemas kas nomaac vai ari vnk neinteresee.

Man ir bijis abbejaadi. Izstaastu kaut ko savu un taa ari padomu nesanemu, un preteeji kad amn kaut ko viacaa, bet man praata citas domas klejo kuras neizdodas novirziit taalak

Gan jau runas veidu un oratora prasmes var izkopt - dažādos kursos, veidojot prezentācijas, uzstājoties, arī lasot vai kaut vai kādos aktiermeistarības pulciņos...

Šis nebūs īstais iemesls, tad kad uzstājos (veidoju prezentācijas, utt.) tad runāju tīri, skaidri, skaļi. Tas drīzāk būs ikdienā, kad kontaktējos ar citiem cilvēkiem :-)

Esmu sevi pieķērusi, ka laikam esmu neredzama - pelēka!!
Tādas dusmas!

Piemērs.
Runāju ar skolotāju, kādus darbus tur un tur jāpaveic, pēkšņi no gaiteņa gala nāk cilvēks klāt un vienkārši pātrauc sarunu ar savu jautājumu - Skolotāj, lūdzu iedodiet man lekciju materiālus!
Es šokā! Jopcik! Es esmu neredzama??? Vai kā?

Mani tas tik ļoti sarūgtina (tā nav pirmā reize). :'-(

Es pēc dabas esmu klausītājs, runāt runaju maz. Un, ja kaut ko runāju un redzu, ka cilvēks sāk mētāt acis kaut kur, es momentā pātraucu, rezultātā - es gandrīz vispār nerunāju!(t)

Un, jā, man arī ir viena "draudzene", kur pēkšņi mana teksta vidū iesauca - Es vakar biju tur un tur, cik foršs pasākums!
Nu bļāviens, vismaz izrādi kaut kripatu cieņas! Pēdējā satikšanās reizē jau vispār runāja tikai viņa. Viss, vairāk man nav vēlmes viņu satikt.

Ar daudziem cilvēkiem man nav problēmu komunicēt, arī ar manām meitenēm (draudzenēm). Bet nu tik pat daudz cilvēku ir vienkārši nekulturāli!

Vislielākā sāpe man ir par mammu. Viņa arī mēdz manī neklausīties. Esmu daudzreiz vienkārši nolikusi klausuli.. :'-((t)
Pēc tam jau, protams, zvans, ka viņa vienkārši domā paralēlas lietas. Bet nu tad kāpēc viņa pati man zvana, ja domā par kaut ko citu!

Es te nedaudz brīnos, ka tik daudzām šķiet normāli domāt paralēlas domas, pārtraukt sarunu biedru ar kaut ko pavisam ne par tēmu, kad kāds tuvs un mīļš cilvēks kaut ko stāsta tajā brīdī... Saprotu, kad vnk citreiz gadās, bet, šeit lasot, šķiet, ka tas bez maz ir ikdienas norma. Manā skatījumā, tā ir nekaunība un egoisms + neaudzinātība. Ar to nu lepoties nevajadzētu un par normālu uzvedību arī nevajadzētu uzskatīt.

Runāju ar skolotāju, kādus darbus tur un tur jāpaveic, pēkšņi no gaiteņa gala nāk cilvēks klāt un vienkārši pātrauc sarunu ar savu jautājumu - Skolotāj, lūdzu iedodiet man lekciju materiālus!
Es šokā! Jopcik! Es esmu neredzama??? Vai kā?

Ir bijis arī šādi... Es gan neesmu klusa un nemanāma, bet tomēr esmu bijusi arī šādā situācijā. Patīkami, kad pasniedzējs (vai tas ar ko tobrīd runāju), tā parupji atbild tiem neķauņām, lai sagaida savu rindu vispirms. Uzreiz apraujas un ir miers... :-P

Neon - es parasti nikni paskatos uz pārtraucēju un mēdzu rādīt ar plaukstu gar seju kustību virzienu, nemirkšķinot acis! (nezinu vai var saprast) :D

Aniii - ar savu skatienu diez vai kādu iznīcināsi... :D Būtībā - tev nav īsti nekā jāreaģē, tieši pasniedzējam būtu jāierāda īstā vieta šādiem nekauņām. Diemžēl, ne visi tā dara... Lai nu kā, galvenais saproti, ka tas nav tāpēc, ka esi klusa un kautrīga, bet tāpēc, ka ir cilvēki, kuriem savas vajadzības ir primārākas par elementāru pieklājības etiķeti.

Es te nedaudz brīnos, ka tik daudzām šķiet normāli domāt paralēlas domas, pārtraukt sarunu biedru ar kaut ko pavisam ne par tēmu, kad kāds tuvs un mīļš cilvēks kaut ko stāsta tajā brīdī... Saprotu, kad vnk citreiz gadās, bet, šeit lasot, šķiet, ka tas bez maz ir ikdienas norma. Manā skatījumā, tā ir nekaunība un egoisms + neaudzinātība. Ar to nu lepoties nevajadzētu un par normālu uzvedību arī nevajadzētu uzskatīt.

Daudz ++++

Man arī jocīgi šķita lasīt, ka dažas teica, nerunā lieko vai runā par abiem interesējošo tēmu, uzdod jautājumus utt. Come on.. ja es zvanu draudzenei vai draudzene zvana man un prasa kā iet, es sāku atbildēt un tad pēkšņi viņa vai nu pārlec uz citu tēmu, vai sāk runāties ar kādu blakus esošo cilvēku, vai klusē un nereaģē, tad tiešām tā ir bezkaunība! Ja Tevi neinteresē - neprasi, kā man iet un vispār nezvani. Tas ļoti sāpina, ja tie ir tuvākie cilvēki. Ja tie ir svešinieki, tad maksimums ir nepatīkami, bet nospļaujies un ej talāk, ar tuvākiem cilvēkiem ir citādāk...

Nu ja, draudzība un mīlestība nozīmē to, ka gribi uzklausīt cilvēku pat, ja tevi šī saruna ne pārāk interesē. Tas ir tikai normāli, sakoncentrēties un uzklausīt, jo tam otram tas ir nepieciešams. Un nekas, ja tevi tas neinteresē, nekas, ka neesi pārāk informēts tajā tēmā (ir iespēja uzzināt ko jaunu), nekas, ka tev ir kaut kādas "svarīgākas" domas... Pretī sēž tavs tuvais cilvēks un viņam nepieciešams tavs laiks, tava uzmanība. Ir tikai cilvēcīgi ko tādu viņam veltīt. Bet, protams, tam ir jābūt abpusēji.

Runāju ar skolotāju, kādus darbus tur un tur jāpaveic, pēkšņi no gaiteņa gala nāk cilvēks klāt un vienkārši pātrauc sarunu ar savu jautājumu - Skolotāj, lūdzu iedodiet man lekciju materiālus!
Es šokā! Jopcik! Es esmu neredzama??? Vai kā?

Man tā arī ir gadījies. Es stāstu un pēkšņi cits sāk runāt par to tēmu un pievēršas otram nevis noklausās, ko es gribēju teikt. Dusmas!

Mani pārsteidz tikai cilvēki, kas var 4 stundas runāt monologā, turklāt tādā, ka sarunu biedrs pat ļoti gribot nevar iespraukt pat vārdu.

Mani tas ļoti kaitina! Liekas - ja jau tu mani neklausies, kāpēc man klausīties tevi? Katrā ziņā neesmu no tiem, kas var runāt par spīti intereses trūkumam. Ļoti smalki jūtu, vai sarunbiedram interesē mans sakāmais. Ir tādi pļāpas - runā, runā un pat nepamana, ka sarunbiedrs jau aizgriezies, aizmidzis vai pat aizgājis prom.

Man arī mēdz gadīties, ka neklausos. :) Ja neklausos, ko otrs stāsta - tad ir divi varianti, vai nu man galvā jau ir citas tūkstošiem domu, vai arī man neinteresē tā tēma.

Ļoti labi tevi saprotu. Bieži vien tā ir bijis, tāda sajūta, it kā es būtu neredzama. :-D Tad, kad jautāju ko svarīgu un man neatbild, knapi valdos. Nepatīk no citu puses tā vienaldzības sajūta.

Tad, kad jautāju ko svarīgu un man neatbild, knapi valdos. Nepatīk no citu puses tā vienaldzības sajūta.

Tas tiešām ļoti kaitina, tāpēc sāku domāt kāpēc vispār tā tas ir apnīk jau un negribas vispār ar nevienu runāt + tas katru reizi sabojā garīgo

Tomēr visstrakākais ir, kad cilvēks it kā klausās, bet vēlāk neko neatceras. Tas mani visvairāk kaitina. Man pašai arī tā ir uz lietām, kuras mani tiešām neinteresē un tad liekas, ka tam cilvēkam neinteresēja ko teicu, piemēram, draugam, no kura gaidu, ka viņam interesē.

Bet cilvēki, kuri runā klusu un vēl pēc tam pasaka, ka es pati slikti dzirdu vispār!!! :D Tad es tiešām pat necenšos klausīties un neatbildu.

Par to lēnumu vispār trakums :D Nervi jāaudzē, draugs nav latvietis un kamēr pārtulko latviski visu... āāā

Neesi vienīgā, man arī bieži ir tā. Šķiet, ka esmu neredzama vai ne tik svarīga, lai manī ieklausītos. Tāpēc es vairs neko nestāstu par sevi vai tās lietas, kuras tāpat neinteresēs citus.
Bija gadījumi, kad draudzene man pajautā, es viņai atbildu un mana stāstītā vidū sāk runāt ar blakus esošo meiteni. Es kanpi valdījos. Tas no vienas puses ir nepieklājīgi, jo es veltīju savu laiku, lai viņai izskaidrotu lietas, kuras pirms tam nesaprata. Vēl nepatīk, ka pārtrauc ar vispār ne pa tēmu tekstu vai sāk kaut ko telefonā spaidīt, vai sarunas laikā pienāk klāt vēl kāds un tad pārtrauc. Tad es vienkārši pārtraucu runāt un aizeju prom. :'-(
Man liekas, ka mūsdienās cilvēki vienkārši ir pārņemti ar savām problēmām un tāpēc jau neklausās citos.

Man liekas, ka mūsdienās cilvēki vienkārši ir pārņemti ar savām problēmām un tāpēc jau neklausās citos.

Daļēji - jā. Daļēji cilvēkus aizvien mazāk un mazāk interesē cilvēki viņiem apkārt principā.