Tikai darbs, darbs...

Uzreiz atvainojos-bus bez garumzimem.

Nu man ir ta-Stradaju mainu darbu,vai nu divas naktis no vietas,vai divas dienas no vietas.
Katru dienu celos 7:00,aizvedu bernu uz darzinu,braucu uz darbu. Majas esmu 19:30,uztaisu vakarinas,paedam,ejam gulet. Nakosais rits atkal tas pats. Iekrit nakts mainas- celos 7:00,berns uz darzinu,es atpakal majas,ja sanak pa dienu aizbraucu ciemos,pec partikas,pakal bernam,un tad uz darbu. Stradaju lidz seprtiniem rita. Uzreiz braucu majas,panemu bernu,uz darzinu,tad majas gulet,tad pakal uz darzinu un atpakal uz darbu. :D
Liekas ,ka pilnigi degradejos. No nakama menesa atsaksu iet uz sporta zali un iestasos vadibas kursos. Es reali tiesam saku degradeties.

Nu ziniet, reizēm man tieši ir grūti tas maiņu darbs. Tas uzliek pienākumu, kad vajag dienās, kad citiem brīvs celties un iet uz darbu.
Darba daudz, jādara vēl vairāk, strādāju par diviem vismaz. Reizēm pat paliek par traku, murgoju par darbu naktīs. Tas vien liecina, ka ir par daudz mazliet, tomēr nevar ņemt brīvdienas, kad vēlies vienmēr, jārēķinās ar citiem. :/
Bet nu kāds plus jau ir, reizēm vari atļauties garākas brīvdienas. Tomēr tik daudz kur netiec, jo darbs.. darbs.. darbs..

Tieši mana šīs nedēļas sāpe..

Freya, cik Tev stundu diennaktī?:D lai gan pati apvienoju pilnas slodzes darbu ar pilna laika studijām, uzskatu, ka ilgstoši tas nav īsti labi. Ir diezgan stresaina ikdiena un tā īsti nevar atslābt (līdz ar to bieži moka bezmiegs).. Esmu 3 gadus izturējusi un esmu jau finiša taisnē, bet gaidu, kad man pēc darba būs brīvs vakars un nebūs jādomā vēl par skolas lietām. Izklaidējos brīvdienās, bet darba dienu vakaros tik vien kā kāda filma vai galda spēle ar otro pusīti un tad uz gultu čučēt (mēs ejam gulēt 21:30 :-D ) pagaidām neiebilstu, jo zinu, ka citādāk vnk nevar.

Man ir divi darbi, kas kopā veido krietni vairāk par vienu pilnu slodzi, kā arī studēju. Nedzīvoju Rīgā, līdz ar to ceļā uz darbu man aiziet 1-1,5 stundas, atkarībā no sastrēgumiem (tātad dienā gandrīz 3 h paiet pie auto stūres). Ceļos ap 5:30-6:30. Pa dienu strādāju birojā, vakarā pārrodos mājās (ap astoņiem) un ķeros pie otra darba pienākumu pildīšanas. Lielākoties strādāju arī nedēļas nogalēs. Otrs darbs vairāk uz rezultātu orientēts, līdz ar to varu strādāt no jebkuras vietas jebkurā laikā, galvenais, lai noteiktajos termiņos ir sasniegts prasītais rezultāts. Papildus darbam studiju lietas, publikāciju rakstīšana, darbs pie disertācijas, bakalaura darbu vadīšana u.c. Mēnesī apmēram vienu dienu varu atļauties neieslēgt datoru un palaiskoties, atpūsties vai kaut kur aizbraukt. Naktī guļu vidēji 6 stundas, bet bieži vien tieši svētdienās pa dienu uznāk tāds "lūziens", ka mēdzu pāris stundas pagulēt, laikam tādejādi nedaudz atgūstu miega rezerves :)

Bet es nesūdzos! :) Darbi patīk, alga laba un man ir ļoti lieli mērķi, kurus gribu sasniegt - un tie prasa daudz darba. Bet man šķiet interesanti tas, ka galvenokārt es esmu tā, kas draudzenēm ierosina vakaros satikties, papļāpāt pie vīna glāzes, aiziet kopīgās pusdienās vai kopīgā šopingā, vai arī vakaros uzrakstu kādu rindiņu skype vai fb - un ļoti bieži saņemu atbildi "piedod, nevaru, esmu nogurusi/bērns slims/nav laika/māja jākārto" utt.

Nikola. Kā tu svētdien gatavojies darbam? Ko tas nozīmē un kāpēc tas ir jādara? Svētdiena ir lieliska diena,lai aktīvi atpūstos,izklaidētos,apmeklētu teātri,kino un darītu vēl 50 iedvesmojošas lietas.. :)

Man ir maiņu darbs, strādāju gan pa dienu, gan naktīs. No vienas puses labi - varu izvēlēties, vai gribu jau 15:00 būt mājās vai gribu gulēt visu dienu, darīt visu, ko citu un tikai vakarā iet uz darbu. Tā kā atkrīt problēmas, kā piemēram, vakaros nevar ieplānot kādu pasēdēšanu, ilgāku būšanu ārpus mājas u.c., jo no rīta agri jāceļas.
Bet tad atkal, strādāju es visu laiku, gan brīvdienās, gan svētku dienās. Kamēr citi svin jauno gadu, tu sēdi darbā. Kad citi piektdienās ballējas, man atkal jāstrādā, jo brīva būs tikai pirmdiena, kad atkal visi citi būs darbā.

Miss Joker labu padomu deva. Nenostadi kaa galveno notikumu darbu. Man paveicies vai kaa, bet darbs man bija tipiskais no 9-17, bet nekad nebija sajuta, ka ir tikai darbs, jo koleegju daudz, kadam vienmer ir kaadi svetki, darba virtuvee kolegi no citaam nodaljaam utt. Moraali sevi nostadiju, ka tagad nedaudz (tas nekas, ka nav laika uz wc aiziet) pastradashu un tad doshos pa dariishanaam. Viss ir attieksmee.

Pa lielam tā arī ir: darbs,darbs,darbs..un domāju visu laiku,ka es viena tāda kurai gribas vairāk brīvo laiku vakaros..pēc darba bieži vien dodos satikt draudzenes,teātris,koncerti kādreiz ja iekrīt...2x nedēļā vingrošana, pagūstu katru dienu noskatīties savu seriālu,no mājas izeju 6.30, atpnāku 19.30 vai biezi vien ap 22iem un tad gulēt..par darbu domāju tikai darbā.

Man arī daudz kas darbam pakārtots. Strādāju no 8-17, bet man darbs ļooti patīk, strādāju interesantu darbu ar foršiem cilvēkiem apkārt, tāpēc nedēļa paskrien ātri un tad nāk brīvas dienas. Ja esi aizņemts, vairāk novērtē un plāno brīvo laiku + tiešām var mazāk gulēt, vismaz darba dienās. Jūtos labi! Pie tam ir taču arī atvaļinājumi :)

Tieši par šo nesen iedomājos un sapratu, ka noteikti negribētu visu savu mūžu līdz pat pensijas vecumam dzīvot šādā režīmā- 5 dienas darbā, 2 brīvdienas. Reāli sanāk, ka no vidusskolas/augstskolas pabeigšanas cilvēks kā sāk strādāt, tā līdz vecumdienām (izņemot atvaļinājuma nedēļas vai BKA) un tas īstenībā ir skumji.
Beigu beigās sanāk, ka esi piedzimis, lai ietu bd, skolā un tad tik uz darbu, darbu, darbu...

Es ar tā nevarētu dzīvot, tāpēc man īstajā brīdī parādījās biznesa ideja, kuru esmu attīstījusi, savādāk laikam sajuktu prātā! Varbūt nedaudz vieglāk ir tiem, kuri ir maiņu grafiks, jo nu strādāt 5 dienas no rīta līdz vakara ir vnk šausmas... Tagad man ir daudz maz brīvs grafiks un laika pietiek gan biznesam, gan mājas darbiem, gan atpūtai... :) Jūtos ļoti labi.
Jāvadās pēc sajūtām, ja jūti, ka kaut kas nav tā kā tu gribi, tad maini to... :)

Man iet līdzīgi, it kā jau ir arī diezgan daudz dienu, kad strādāju maz, offisā atrodos mazu dienas daļu, bet tik un tā pēc darba ir tāda sajūta, ka gribas sabrukt uz dīvāna un nedarīt neko. Man laikam paveicies, ka mana ģimene, draugi dzīvo tuvu man līdz ar to sanāk bieži tikties, kaut ko pasākt, kaut vai kafiju kopā iedzert, arī uzreiz citādāka sajūta. Nu jā, un mājās man vēl ir vīrs. Pēdējā laikā gan bieži uz vairākām dienām/nedēļu aizbrauc darba darīšanās, tad tas vakar mājās arī šķiet tāds vienmuļāks.

Nu tieši tāpēc, ka vairs nespēju izturēt, ka dzīvoju darbam nevis savu dzīvi, es vairs nestrādāju algotu darbu, viss ko daru ir savam vai drauga biznesam, un kad tas darbs ko dari ir sev/tavs, tad tā sajūta ir pavisam cita :)

Man vēl ir nelielas haltūra (darbs pie datora darāmais no mājām), bet tās gan neaizņem daudz laika, bet vairs nekādu lielo prieku arī nesagādā.

Es arī esmu padomājusi par to, ka pēdējos gados dzīvot neatliek laika. Viss pārāk pakārtots darbam. Vakaros ir tikai dažas stundas, tajās neko lielu nevar pasākt. Piektdienas vakaros, kas daudziem skaitās izklaides laiks, esmu tā pārgurusi, ka domāju tikai kā ātrāk tikt gulēt. Paliek tikai sestdiena, jo svētdien atkal jau jāgatavojas nākamai nedēļai.
Vispār jau ar laiku vajadzētu domāt par mazāku darba laika ieviešanu, tehnoloģijas taču attīstās, cilvēka darbs vajadzīgs arvien mazāk, tas nav loģiski, ka darbā jāpavada tik pat daudz laika kā agrāk.

Sāc plānot dzīvi ne tikai ap darbu, bet arī ap kādām izklaidēm. Ja gribi ieziet ar draudzenēm iedzert kokteili vakarā, tad ieplāno to un uzstādi to kā tik pat svarīgu notikumu kā darbs, ja laicīgi plāno tad viss ir iespējams, ja haotiski sāc rīkoties tad beigās viss drīzāk dēļ dariem nebūs laika lai ietu izklaidēties.

Man arī nav otrās pusītes! Bet tāpat eju uz teātriem, koncertiem, darbojos brīvprātīgajos pasākumos. Vasarā vispār super! Katrs vakars tik gaišs, ka var viskaut ko sadarīt!

Vienīgi, mans darbs ir nenormēts - nav tāds 8:00 sākas - 17:00 beidzas!

Man nav otrās pusītes

Sorry par pārrakstīšanās kļūmēm. :-)

Domāju, kāpēc tā ir psiholoģiski? Nu tas, kapēc mēs pieļaujam šādu ritmu, ka nav īsti savas dzīves sajūtas? Kas mums liek sevi nesaudzēt? Varbūt liekas, ka citu neko nemākam, citur nekur neesam tik derīgas... Nezinu. Un kā tad ar attiecībām...

Meitenes, tās, kuras daudz stradā, ko par to saka Jūsu otrās puses?

Tikko sāku skatīties seriāla Homeland 2014.gada sezonu, pirmo sēriju. Diezgan traki par Keriju, bet, jā, viņa nolemj sevi visu veltīt darbam, jo privātajā dzīvē ir notikusi treģēdija. varbūt mums, tām, kas iejūgušās darbā arī ir kāda tāda lieta, ka darbs patiesībā kā glābiņš.

Pati ar diezgan strādāju. Un, galvenais, daudz domāju par darba lietām.