Kad jāapglabā vecāki...

Droši vari man uzrakstīt ja vēlies.

piekdien apglabāju vectēvu, kas mani visvairāk arī audzināja... Galvenais, kas mierina, ka cilvēks zināja, cik ļoti viņu ģimene mīl.

Pirms diviem gadiem apglabāju labāko draudzeni, joprojām līdz galam nevaru pieņemt to, ka viņas nav. Liekas, ka tūlīt tiksimies, ka viņa tikai uz neilgu laiku ir projām.

Visi mēs kādreiz mirsim, vieniem apkārt būs kupla ģimene, citiem nē. Manai draudzenei nebija ne mīļotais cilvēks, ne bērni... Ja tavs tēvs spēja novērtēt ģimenes mīlestību, tad viņa dzīve nav bijusi bezjēdzīga. Labāk nomirt jaunākam un mīlētam, nekā nodzīvot ilgu un vientuļu mūžu.

Es savu tēti zaudēju nedēļu pēc savas 18. Dzimšanas dienas. Ko lai saka, esmu vnk kļuvusi ļoti stipra morāli ka cilvēks. Tieši tad sapratu ka viss -viss mana dzīve būs jasasniedz man pašai . Laiks ,nekas cits,bet kkas mani salūza nenoliedzami .
Izturību ;)

Un laiks nedziedē, Tu vnk kka ar laiku iemācies sadzīvot ka viņa vairs nav līdzās .

Man ļoti žēl.. Izsaku līdzjūtību..

(gribējās tikai to pateikt..)

No savas puses varu izteikt tikai līdzjūtību. Līdz šim esmu zaudējusi tikai vecvecākus, kurus ļoti mīlēju, bet tos nevaru pielīdzināt vecākiem tomēr. 2 gadus atpakaļ gandrīz zaudēju mammu, un tajā brīdī likās, ka zeme sašūpojās zem kājām. Toreiz ļoti spilgti sajūtu, ka tā nav tikai frāze, bet realitāte..

Turies!

lidzjutiba Tev.... man prasija 7 gadus, kad speju beidzot bez asaraam pateikt,ka esmu zaudejusi mammu... un katru reizi, kad par to iedomajos, ir ljoooti sapigi un liekas,ka tas bija vakar... lai gan ir pagajushi 16 gadi....

Pirms 8 gadiem zaudēju savu vienīgo māsu, kas man vēl, kā pamatskolniecei bija kā paraugs, kā cilvēks, kuru apbrīnoju.
Vēl joprojām bieži zūd savaldīšanās, kad viss sakāpj un eksplodē galvā visas emocijas. Gāja bojā avārijā, kur šoferis nevis brauca, bet lidoja, bet vainot vairs nebija ko, jo visi bija pagalam.

Neticēju vispār, kamēr aizbraucām uz avārijas vietu un ieraudziju vińas matu stīpińu salauztu, mētājoties ceła malā.

Nervu sistēma kopš tā visa ir diezgan pabojāta...
Pārdzīvošu to gan jau visu dzīvi, jo likās, ka vińai ir daudz lielāks dzīves potenciāls, nekā man, vińai bija lielāki mērkji, daudz draugu, sabiedrības dvēsele, bet es, tajā brīdī gribējās būt vinjas vietā. Tagad varu satikt vinju tikai sapńos un līdz kā dzirdu, kā kāds stāsta par savām māsām, vai kaut kādus tekstus lasu par to, pārnjem skumjas un doma, ka man vairs māsas nav.

Un izsaku līdzjūtību, tās sāpes nekas nespēs remdēt :( Arī laiks nedziedē...

turies! jūtu līdzi

Gribas tiešām izteikt Tev līdzjūtību!

Tik skumji palasot visus šos stāstus...(t) Izturību visām meitenēm!

Smagas tās sāpes, kas ir negaidītas , kurām nav iespējams iepriekš sagatavoties.. Redz Tavs tētis izgāja no mājām, nemaz nezinādams, ka tā ir viņa pēdējā diena.. Tāpat arī Tu nezināja, ka reize, kad Tu ar viņu sarunājies/satiecies ir pēdējā..... Ja cilvēks ir smagi slims, sāp ļoti , bet sevi kaut kā noskaņo tam sliktajam, bet šeit ir ļoti traģiski.. Tik pat pēkšņi un negaidīti es zaudēju savu brāli,tāpēc zinu kā Tu jūties!

Turies! šeit nav piemēroto vārdu , tomēr rodi mieru un atbalstu pie tuviniekiem, tie spēs sniegt vairāk..

Nu jau ir pagājuši vairāk kā 10 gadi, kopš zaudēju savu mammu. Sāpes ir pierimušas, bet ne zudušas. Tās par sevi mēdz atgādināt visdažādākajās situācijās. Bieži pieķeru sevi pie domājot-kā mana dzīvebūtu izvērsusies,ja mamma vēl būtu. Kā viņa būtu priecājusies par manu dēlu, kāda viņa būtu omīte, kādas būtu mūsu mātes un meitas sarunas...Bieži redzu viņu sapņos, kur mēs darām dažādas lietas kopā.
Zinu cik tas ir sasodīti sāpīgi un vēl tagad nespēju par mammu runāt bez asarām acīs. Tas norūda, man tas lika pieaugt ātrāk, jo bija jāturas arī mazākā brāļa un tēta dēļ.

tikai laiks mazinās sāpes. pašlaik jāļauj sev izsāpēt un izraudāt!!! ir jādod sev laiks.

zaudējuma sāpes nezudīs, bet noteikti mazināsies. man pagāja vairāki gadi kopš mammas nāves, kamēr es vairs neraudu katru dienu. ik pa laikam, kaut kas atsauc atmiņā un tad paraudu.

:-( izsaku līdzjūtību!
Savu lielisko dzīves vīrieti un vīriešu etalonu, cilvēku, kas viens mūs, visus savus bērnus, izaudzināja - tēti - zaudēju pirms, nu jau sešiem gadiem! Diagnoze vēzis, 4. stadijā, urīnpūslī, kas pirms tam bija diagnosticēts, kā prostata un ārstēta trīs gadus...
Patiesība nebija aptverama, tētis psiholoģiski sabruka un mēneša laikā, kopš uzzināšanas par vēzi, nomira :'-(.
Tieši pirms trim mēnešiem biju piedzemdējusi viņa pirmos mazbērnus..laikam tikai tas, ka bija jārūpējās par dēliņiem, radīja manī spēkus izturēt!
Sāp joprojām, joprojām ir sajūta, ka viņš kaut kur ir, joprojām ir naids pret prostatas ārstējošajiem ārstiem, joprojām redzu sapņos. Saviem dēliem stāstu cik lielisks bija vectētiņš.. Tiešām grūti bez tiiik lieliska cilvēka! Bet paldies dzīvei, ka man ir bijis pasaules labākais tētis..

Izsaku līdzjūtību.

Izsaku savu dziļāko līdzjūtību. Arī visām pārējām meitenēm.

Izsaku Tev līdzjūtību! :'-( Diemžēl mēs nekad nevaram zināt, cik ilgi mums kāds cilvēks būs līdzās. Mans tētis nomira pirms dažiem mēnešiem un godīgi teikšu tā, ar vecāku nāvi, manuprāt nekad tā līdz galam cilvēks nespēj samierināties, tik ar laiku sāc pierast, ka šī, Tev tik ļoti tuvā cilvēka vairs nav blakus bet pietrūks vienmēr! :-(
Kaut arī es ar savu tēti ne pārāk labi satiku un vispar reti kad braucu pie viņa ciemos (vecāki nedzīvoja kopā jau vairāk kā 10gadus), bija visādi strīdi u.t.t bet tikai paris dienas pirms viņa nāves sapratu to cik ļoti viņš mani mīl un cik ļoti es viņu mīlu, lai vai arī kā būtu bijis. Citreiz nākās ko tādu saprast, tad kad jau ir par vēlu! Tagat nožēloju ka nebraucu pie viņa biežāk, kaut vai lai vienkārši viņš zinātu, ka nav viens! :-(
Tas ko varu Tev teikt, izklausās, ka Tu ar savu tēti ļoti labi satiki, kaut arī Tu nespēji no viņa atvadīties, esmu pilnībā parliecināta, ka viņš zināja cik ļoti Tu viņu mīli! Un nekur jau tavs tētis nav pazudis! Jā viņš vairs nav Tev blakus fiziski bet, viņš vienmēr būs tavā sirdī! :) Saprotu, ka ir grūti un neizsakāmi sāpīgi, pašlaik galvenais neturi emocijas sevī bet laid to visu uz āru, kārtīgi izraudies, aizej pie sava tēta uz kapiem, parunājies ar viņu, pastāsti visu kas ir tavā sirdī!

Turies!

Nevaru lasīt šādus gadījumus bez asarām un sāpēm. Tēti zaudēju pēkšņi pirms pieciem gadiem, viņš aizgāja pats. Man bija knapi 19, bet no bērēm un tā laika es maz atceros, jo nemitīgi raudāju. Vēl pusgadu bija depresija un nevarēju gulēt naktīs... sāpēja ļoti. Tad nocietinājos - mani vairs nekas nespēja saraudināt, palika tikai dusmas. Joprojām norobežoju sevi no tā pēc iespējas, izvairos iet uz kapu, jo zinu, pie kā tas var novest. Septembrī biju vecmammas bērēs tajos pašos kapos, viņas nāve manī nekādas emocijas īsti neizraisīja, bet no bērēm bail. Beidzās tas ar to, ka aizskrēju pie tēva kapa un kritu histērijā.. tāpēc labāk izvairos.

Izsaku tev līdzjūtību,viss grūtākais cilvēka dzīvēs ir nozaudēt kādu,kurš tev ir bijis viss svarīgākais.
Es nekad neesmu augusi kopā ar tēvu,nezinu kā tas būtu,tāpēc tā vietā man bija vectētiņš,bet viņš mira pirms 8 gadiem, ieejot pārāk karstā vannā. Pēc bērēm es ilgi negāju uz kapiem,un ja aizgāju sāku nežēlīgi raudāt, tiesa man bija 11 gadu. Vārd sakot es ilgi nespēju to pieņemt un saprast kā tas ir zaudēt kādu uz visiem laikiem.
Tagad pēc visiem šiem gadiem es aizeju uz kapiem un aprunājos,pastāstu kā man iet,kā brālim,kā pārējiem un man kļūst kaut kā vieglāk.
Es domāju gan arī tu atradīsi to mezglu sevī kurš tagad ir sapinies un spēsi to atpīt vaļā un tikt prom no šīm sēru pilnām dienām,nedēļām